Mums ir ar ko lepoties . Saruna ar operdziedātāju Aleksandru Poļakovu 0
Šoreiz vienojāmies runāt nevis par mūsu operas slavenības radošo darbību vai iecerēm, bet par kultūras un sevišķi valodas valstisko nozīmi. Latvijā un arī citur. Jo Eiropu labi iepazinušajam, šobrīd Luksemburgā dzīvojošajam Aleksandram Poļakovam ir uzkrājušies daudzi jautājumi, vērtējumi un salīdzinājumi.
– Kādu iemeslu dēļ Latvijai divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas tika uztiepts valodu referendums?
A. Poļakovs: – Varbūt tāpēc, ka mūs skauž, nevar samierināties, ka Latvija ir atguvusi brīvību, iet demokrātisku attīstības ceļu. Un, lai gan mums nav nekādu “Iskanderu”, ne citu raķešu, daži, kā zināms, Latviju sauc par lielāko ienaidnieku. Bet konkrēti cilvēki, kas to visu Latvijā iekšpolitiski organizē, manuprāt, ir nožēlojamas un traģiskas figūras. Jo vai tad nav traģiski noliegt savu valsti un savas valsts kultūru? Viņi nodara pāri arī sev, dzīvodami valstī, kuru neciena. Un traģiski ir vēl tas, ka krievu valoda, ja tai pieprasa Latvijā valsts valodas statusu, tiek padarīta par politisku Trojas zirgu. Turklāt lielākajiem prasītājiem ar Lindermanu un Urbanoviču priekšgalā pašiem nav ne krievu kultūras sakņu, ne īsti dziļas izpratnes par to.
– Viņi apgalvo pretējo – Latvija, respektīvi, Latvijā pie varas esošie neizrādot vajadzīgo cieņu t. s. krievvalodīgajiem.
– Ko nu katrs saprot ar cieņas izrādīšanu. Esmu vienīgais latvietis, kurš Lielajā teātrī Maskavā savulaik dziedāja “Jevgeņiju Oņeginu”. Un mēs toreiz daudz pūlējāmies, lai man būtu pareizā Maskavas izruna – nevis, teiksim, Pēterpilij vai kādam reģionam raksturīgā, bet tieši Maskavas krievu valodas izruna. Tas nozīmē strādāt atbilstoši standartam, ko ir ieviesis un uztur Valsts akadēmiskais Mazais teātris. Lūk, to varam saukt par cieņas prasīšanu pret valodu un cieņas apliecināšanu valodai. Esmu arī ilgi dziedājis operteātros Vācijā, kur visai bieži gadījies redzēt, ka, piemēram, angļu un amerikāņu kompānija runā vāciski. Un tikai tāpēc, viņi saka, ka šeit ir Vācija. Tas, protams, ir arī profesionālas attieksmes rādītājs, bet pirmām kārtām tā tomēr ir cieņa. Pats esmu stundām runājis ar vāciešiem, lai iegūtu valodas praksi. Vienmēr arī centos mīlēt tautu, kuras valstī dzīvoju.
Protams, visur mēdz būt dažādi klišejiski priekšstati par to vai citu tautu. Mani vienmēr ir kaitinājuši slikti Eiropas teātru režisori, kuriem liekas, ka krievu dvēseles attēlošanai kādam obligāti jāstaigā pa skatuvi ar šņabja pudeli rokā.
– Oponenti, iespējams, iebildīs, ka viss iepriekš sacītais attiecas uz smalkām mākslinieku aprindām. Ka tas neskar “PCTVL” reiz pat no Saeimas tribīnes pieminēto latviski neprotošo krievu vecenīti (kuras izsauktais santehniķis nacionālists atsakās runāt krieviski). Tomēr, šķiet, būs grūti noliegt, ka valstiskā identitāte tiek sargāta visur, arī Krievijā, kur, spriežot pēc nesenā Putina raksta par nacionālo politiku, krievu valodas, vēstures un literatūras mācīšana pastiprināsies ne tikai izglītības sistēmā, bet arī migrējošā darbaspēka integrēšanā.
– Tas ir labi, un varbūt tas tur pat steidzami jādara. Bet, ja, piemēram, Raivis Dzintars būtu sacījis par latviešu valodu Latvijā to, ko Putins par krievu valodu un kultūru Krievijā, domāju, ka atkal sāktos satraukums, mākslīgi izspēlētas bažas… Tagad kopš Putina raksta parādīšanās viņu var droši citēt.
– Nav peļama arī ideja par simts izlasāmu grāmatu sarakstu nacionālo vērtību apgūšanai un izpratnei.
– Bet mums Letonikā tāds jau ir. Kādreiz, kad savām mūziķa vajadzībām pārrakstīju kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” tekstu, ko sacerējis Andrejs Eglītis, es aptvēru katra vārda jēgu un vērtību, un tas rada neizdzēšamu iespaidu. Varbūt to vajadzētu ieteikt pilsonības pretendentiem un arī pilsoņiem, bet labi apzinos, ka Latvijā nav jārīkojas kā dažu musulmaņu zemju Korāna skolās, kur tekstus iedzen galvā ar dzīšanu.
– Svarīga ir ne vien valoda, bet arī – ko tajā runā.
– Tur tā lieta. Mūsu Ušakova lielākā problēma nav viņa sliktā latviešu valodas izjūta, bet viņa politiskais akcents. Tas – runā, kādā valodā gribi, – parādās. Arī politiskie akcenti ir ļoti dažādi: Ušakovam ir savs, bet, sacīsim, Ludmilai Azarovai pilnīgi atšķirīgs.
Rīgas mēra grūtības izriet no viņa domāšanas un uzskatiem, kas, man liekas, visskaidrāk atklājās brīdī, kad noplūda viņa e-pasta saturs, un šis kaķu un jauku sieviešu mīļotājs nolēma pārvērsties par tādu kā Žirinovski ar aizvainojumā dusmīgu seju. Visas maskas nokrita kā vēja pūstas.
– Vējš uzpūta, kad “Saskaņas centru” atstāja ārpus valdības.
– “Saskaņas centrs” būtu ņemams valdībā, kad šie politiķi nāks ar iniciatīvu, kā sakārtot izglītību un integrācijas jomu, lai viņu krievu vēlētāji pēc būtības arī integrētos. Tas pirmām kārtām ir viņu pienākums. Latviešu pienākums ir viņiem palīdzēt.
– Ja tas notiktu pēc būtības, tad par šiem politiķiem varbūt nebalsotu. “SC” šādu integrēšanos sauc par asimilāciju.
– Tad jāvaicā, ko katrs izprot ar asimilāciju, varbūt arī to, ka latviešu puisis guļ ar krievu meiteni vai krievu puisis ar latviešu meiteni. Bet, nopietni runājot, tas atkal ir diezgan traģiski, ja kāds iekļaušanos savas valsts – pat ne citas valsts – kultūrā sauc par asimilāciju. Tādā gadījumā vajadzētu paskaidrot, ko galu galā nozīmē asimilēties pašam savā zemē, savas valsts nācijā.
– Tas tiek tulkots arī kā bailes zaudēt krieviskās saknes vai krieviskumu.
– Viss atkarīgs no tā, kādu saturu mēs šajos jēdzienos ieliekam. Mūsu jau minētais Žirinovskis, kurš politiski ir Krievijas varas cilvēks jeb Putina cilvēks, daudziem šķiet ļoti krievisks. Kaut būtībā tas ir cilvēks, kurš raud pie sava tēva kapa Izraēlā, bet, atgriezies Krievijā, propagandē idejas, kas ir nacionālsociālisma un šovinisma sajaukums. Un tām nav nekāda sakara ar krieviskumu, patriotismu un, tiesa, vēl mazāk ar liberālo demokrātiju vai demokrātiju vispār.
Es tādu ideju apsēstu personu ar Benito Musolīni sejas izteiksmi sauktu par fašistoīdu. Viņam var pretstatīt tos neskaitāmos izcilos krievus un izcilos ebrejus, kādu Krievijā un arī Latvijā nekad nav trūcis.
Es, piemēram, ar dziļu pateicību vienmēr atceros profesoru Hermani Braunu, kurš, kā zināms, ir dzimis Sanktpēterburgā, bet Latvijā izaudzinājis veselu plejādi mūziķu un bijis pasniedzējs arī Raimondam Paulam. Hermaņa Brauna dzīves pēdējos gados, kad biju konservatorijas 2. kursā, mēs viņa vadībā izveidojām trīs solo programmas, un viņš nekad neskaitīja stundas, ar mani ikdienā strādājot, viņš ziedoja man savu laiku pilnīgi nesavtīgi. Un ne tikai es, mēs katrs varam nosaukt vēl daudz citu līdzīgu piemēru. Nesen atzinības balvu par mūža ieguldījumu saņēma diriģents Tovijs Lifšics un režisors Ādolfs Šapiro. Apsveicu! Iekļaušanās kādas valsts vai nācijas kultūras un valodas apritē nenozīmē etnisko sakņu zaudēšanu. Ko tad lai mēs sakām par Nobela prēmijas laureātu literatūrā Brodski, kuru 70. gadu sākumā izdzina no PSRS un kurš daudzus savus izcilos darbus ir sarakstījis angliski. Taču Latvijā šobrīd ir runa par pavisam vienkāršu un pašsaprotamu jautājumu – savas valsts pamatvērtībām.
– Un ja nu sava valsts ir tā, kurā Latvija 1940. gadā “brīvprātīgi” iestājās? Jautājums par savu valsti vismaz daļēji ir jautājums par šīs valsts vēsturi, par okupācijas atzīšanu vai neatzīšanu .
– Neatzīšanai nav ne loģiska, ne morāla pamata. Un kas ar neatzīšanu tiek aizstāvēts? Staļins? Tā iznāk… Krievijas pusei vajadzētu sākt ar pieejas atvēršanu attiecīgajiem padomju arhīviem. Vai, es pieļauju, ar Ulmaņa pīšļu atrašanu un atdošanu. Jā, man nav īstas pārliecības, ka pat KGB nezināja, kur viņš aprakts. Bet varbūt “aizmiršanas” iemesls ir cauršauts galvaskauss vai sakropļojumi, kas varētu atklāties. Pārāk daudz ir melots. Mums jau arī piecdesmit gadus mācīja, ka Katiņā slepkavotāji bijuši vācu nacisti.
– Latvijas tagadne arī tiek iztēlota stipri dažādi.
– Man gan ir aizdomas, ka latvieši kopumā pēc valsts atgūšanas dzīvo labāk nekā jebkad agrāk. Es tomēr piederu paaudzei, kas vēl šo to atceras – mātes 42 rubļu mēnešalgu, rindas pēc cukura un pārējo. Un es atceros, ka bija tāda kopēšanas iekārta “Ēra”, ar kuru, krietni riskējot, vienā naktī varēja nokopēt Solžeņicina “Gulaga arhipelāgu”…
Šodien mums ir savas izcilības visās jomās. Mūzikā pat būtu grūti nosaukt visas tās slavenības, kurām izdevies pārkāpt pāri pasaules mākslas tempļu augstākajiem sliekšņiem. Bet ir sasniegtas vēl daudzas citas virsotnes, arī tādas, par ko mēs varbūt pārāk reti iedomājamies, arī starptautiskajā politikā un starptautiskajās institūcijās. Jo mēs neesam raduši pienācīgi novērtēt savu ievērojamo profesionāļu darbu, nu, kaut vai tiesnešu darbu Eiropas Savienības tiesā vai Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Vai eirokomisāra Piebalga darbu. Vai premjera Dombrovska darbu smagā krīzes situācijā. Vai arī to, ko Latvijas starptautiskās atpazīstamības labā paveica Vaira Vīķe-Freiberga, kas fascinēja visas demokrātiskās pasaules politiķus, sākot ar Širaku…
Mēs esam forši. Tā latiņa, ko pārvarējuši mūsu ievērojamākie cilvēki, īstenībā bija ļoti augstu uzstādīta, bet ir arī redzams, ka ne visas tagadējās amatpersonas to spēj sasniegt.
Teiksim, nesenajās Saeimas debatēs par ārpolitiku, manuprāt, to nespēja ne deputāti, ne pats ārlietu ministrs, un es brīnos, ka laikrakstos viņa sniegumu novērtēja visnotaļ atzinīgi. Bet man šķiet, ka runa, kurai taču vajadzētu būt vienai no galvenajām vai pat pašai galvenajai viņa gada runai, sastāvēja lielākoties no vispārējām patukšām frāzēm, tikai kādiem pāris skaitļiem, un ES solidaritātes raksturošanai bija izraudzīts musketieru sauklis “visi par vienu, viens par visiem”, kas vairāk pazīstams no filmām, nevis no Dimā romāna. Nu varēja jau Eiropas kultūrā vai vēsturē pasmelt arī ko būtiskāku…
Bet plašākā nozīmē apsverot, mums ir ārkārtīgi daudz iemeslu, lai lepotos ar savu dzimteni, lai to mīlētu. Arī gluži emocionālu iemeslu, jo ir ievērots – tādas debesis kā Latvijā nav nekur citur. Tie, kuri grib tās aizēnot, politiski nenosaka saules gaitu. Kas pati zina savu ceļu.
(Luksemburgā 2012. gada janvārī)
