Diāna Jance: Mums ir ar ko lepoties 1
Vēl nesen Latvijā daudzi cilvēki par mūsu bruņotajiem spēkiem īpaši nedomāja. Varbūt tik vien, ka pat maza valsts bez savas armijas nespēj eksistēt. Šobrīd, kad gan Eiropas Savienībā un visā pasaulē bieži piemin vārdu salikumu “sarežģītā ģeopolitiskā situācija”, ik pa brīdim var dzirdēt, cik nepietiekamus līdzekļus mūsu valsts atvēl savai drošībai. Latvija ir Eiropas Savienības un NATO alianses dalībvalsts, un līdzdalība šajās starptautiskajās organizācijās tiek uzsvērta bieži. Diemžēl Latvijas bruņotajiem spēkiem piešķir vismazāk līdzekļu visā NATO teritorijā. Neraugoties uz to, mums ir ar ko lepoties. Mūsu profesionālā armija ir inteliģenta un izglītota. Mūsu armijas virsnieki un kareivji ir mācījušies daudzās izcilās militārajās augstskolās visā pasaulē, un kopš neatkarības atgūšanas Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju absolvējuši teju 1500 virsnieki.
Gadu gaitā noteikti daudz kas mainījies, bet es esmu pamanījusi arī kādu būtisku atšķirību, ko ikdienā nepiemin, – tā ir Latvijas armijas attieksme pret kultūru un izglītību. Tiekoties ar studentiem un pasniedzējiem mūsu Aizsardzības akadēmijā, mani ir pārsteiguši pasaules vēsturē, kultūrā un attīstībā izglītotie jaunie virsnieki. Ne velti daudzus gadus viens no akadēmijas mācībspēkiem bija dzejnieks Vitauts Ļūdēns. Tā bija viņa, dzejnieka, atbildība pret savu Latviju – nodot savu dzīvesziņu topošajiem virsniekiem.
Šopavasar mūžībā devās dzejniece Astrīde Ivaska. Viņas tēvs bija Latvijas armijas ģenerālis Mārtiņš Hartmanis. Pie dzejnieces zārka stāvēja NBS Godasardzes rota. Nezinu, vai mūsdienu pasaulē ir daudz gadījumu, kad dzejniekus izvada Mūžībā ar militāru godu. Armijas klātbūtne bija godpilna, dodot drošības sajūtu un spēku visiem klātesošajiem. Atceros dzejnieces reiz teikto: “Mans tēvs, Latvijas armijas ģenerālis, ļoti reti novilka savu militāro formas tērpu – jo viņš ļoti lepojās ar faktu, ka ir Latvijas armijas virsnieks.” Par to domājot, arī mūsdienās vēlētos biežāk sajust mūsu virsnieku klātbūtni. Latvijas armijai vajadzētu biežāk par sevi atgādināt arī ikdienā, jo mums tiešām ir ar ko lepoties. Armijas klātbūtne un inteliģence nepieciešama iedzīvotāju drošības sajūtai.
Esmu satikusies ar vairākiem NATO virsniekiem, kuru dienesta vietas ir izkaisītas pa visu pasauli, un viņi vienmēr ir uzsvēruši Latvijas kareivju profesionalitāti, izglītību un drosmi. Piemēram, nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas, ūdenslīdēju un jūras taktikas speciālistu jomā mūsu armijas speciālisti tiek uzskatīti par vieniem no visprofesionālākajiem spēkiem visā NATO alianses teritorijā. Latvijā atrodas NATO Izcilības centrs stratēģiskās komunikācijas jautājumos. Šī centra uzdevums ir vākt, analizēt un izmantot pētījumus par nākotnes komunikācijas tendencēm.
Šopavasar, Ādažu poligonā vērojot NATO Gaisa spēku pavēlniecības sadarbībā ar Latvijas bruņotajiem spēkiem rīkotos treniņlidojumus, ievēroju kareivi, kurš lasīja kādu grāmatu. Biju pārliecināta, ka grāmatā būs kādi tehniski apraksti par lidmašīnām. “Nē, es lasu par vēsturi – par Pirmā pasaules kara kaujām pie Ķekavas, mani interesē vēsture,” atbildēja nejauši satiktais kareivis.
Tobrīd biju kopā ar žurnālistiem no Helsinkiem un Briseles. Un kā jau daudzas citas reizes iepriekš biju lepna par mūsu Latvijas armiju. Mūsu kareivji atrodas savās dienesta vietās, viņiem ir svarīga dzimtene, vēsture un pasaule.
Nacionālajos bruņotajos spēkos dien 5052 profesionālā militārā dienesta karavīri, no viņiem 1295 ir virsnieki, 1940 – instruktori, 1817 – dižkareivji un kareivji. Vienpadsmit Nacionālās aizsardzības akadēmijas absolventiem jau ir piešķirti Latvijas armijas ģenerāļa Hartmaņa Goda zobeni. Zobenu saņem ne tikai par lieliskām zināšanām, bet arī teicamu pilsonisko un militāro stāju, skaidru dzīves pozīciju un ideāliem, kā arī cieņu pret tradīcijām un valsts vēsturi. Goda zobenu ir ieguvuši vislabākie, bet teicama militārā un kultūras stāja ir daudziem kareivjiem. Ne velti aptaujā par uzticamāko institūciju Latvijā lielākā daļa iedzīvotāju minējuši Latvijas Nacionālos bruņotos spēkus.
