Bez kartupeļiem, bez mājām… Bēgļi atgriežas dzimtenē 1918.gadā 0
1918.gadā pēc piedzīvotiem izšķirīgiem notikumiem jūlijā dzimtenē sāka atgriezties bēgļu straumes no Krievijas. Par viņu cerībām un piedzīvoto, kā arī turpmākajām lielajām Latvijas vēstures pārvērtībām 1918.gada rudenī stāstīts žurnālā “Mājas Viesis”.
“Uz dzimteni, uz Baltiju!”
“Ilgas pēc dzimtenes ir sagrābušas tagad visus. Bēgļu atgriešanās, neskatoties uz stingrajiem aprobežojumiem no vācu puses, turpinās arvien plašākos un plašākos apmēros. Kad daudziem prasa, kāpēc viņi brauc, ir tikai viena atbilde: “Mēs vēlamies uz dzimteni, uz Baltiju, kur vismaz būs miers un maize,”” novērojusi Petrogradā iznākošā “Dienas Lapa”. Laikraksts gan piebilst – viņi domā, ka “Baltijā viņus sagaida tā pati mierīgā un klusā dzīve”, tomēr tā ir tikai ilūzija, jo “Baltijā vāci rīkojas kā viduslaiku bruņinieki”. Uz vācu varā esošo Rīgu straumēm plūst kādreizējie Kurzemes bēgļi, ierodas arī vairākas Iršu kolonistu ģimenes, kurām tomēr neizdodas tur apmesties uz dzīvi, jo viņus izraida uz agrākajām apmešanās vietām, kur tagad ir vien drupas.
Tostarp pilnā sparā ris darbi, īstenojot Vācijas bruņoto spēku virspavēlnieka Paula fon Hindenburga ieceri nometināt Kurzemē vācu kolonistus. Šim nolūkam izveidota īpaša kolonizācijas biedrība “Kurland”, kas uzpērk zemi no muižu īpašniekiem (viņiem uzdots pārdot trešdaļu no saviem īpašumiem, par to saņemot atlīdzību, kas līdzinās zemes pirmskara cenai). Bet Vācijā iznākošā avīze “Berliner Tageblatt” publicē rakstu “Baltijas provinču likteņstunda”, kurā deklarē, ka Latvijai un Igaunijai nākotnē jākļūst par divām pilnīgi neatkarīgām valstīm, kuras pastāvētu “zem starptautiskas uzraudzības un aizsardzības”.
Atsaucoties uz to, latviešu politiķu konservatīvākā spārna domas pārstāvis advokāts un izdevējs Frīdrihs Veinbergs uzsver, ka Latvijai “demokrātiskais valsts princips neder, jo tas visā Eiropā caur Krievijas revolūciju pilnīgi nobankrotējis. Šie notikumi neapgāžami pierādījuši, ka bijušajām Krievijas tautām demokrātiskais valsts princips nav radošs, bet postošs spēks, ko savā labā izmanto lielinieki un proletāriskie elementi”.
”Ļoti prasts jautājums: ko ēdīsim?’‘
“Mūsu lielais dienas jautājums nepieder pie nacionālās politikas, neattiecas uz nākamo valsts satversmi, neattiecas uz kara gaitu – tas ir ļoti prasts jautājums: ko ēdīsim?” secina “Rīgas Latviešu Avīzes”. Rīgā nereti gadās, ka cilvēki, it īpaši bezdarbnieki, no bada pakrīt uz ielas un nomirst. Pārtikas valde aicina iedzīvotājus taupīgi apieties ar kartupeļiem, kas izsniegti uz kartītēm, jo “turpmāka to izdalīšana nebūs iespējama” sliktās ražas dēļ.
Vairāku valūtu haotiskās apgrozības dēļ Rīgā un citur Latvijā izceļas skandāli, saistīti ar hipotekāro kredītu maksājumiem. Vācieši gan tūlīt izdod noteikumus, ka visi līgumi slēdzami tikai vācu markās, tomēr agrākie aizdevumi izsniegti cara rubļos, kas tagad katastrofāli zaudē savu vērtību. Dzērbenes pagastā starp nomniekiem un iznomājamo zemes gabalu īpašniekiem pat rodas it nopietni konflikti, jo nomas saņēmēji prasa samaksu ostmarkās, bet nomnieki to grib atmaksāt cara rubļos. Daži zemes īpašnieki pieprasa segt viņu zaudējumus ar kursu starpības piemaksu. Vācu vara toties pavēl, ka līdz 20. jūlijam visiem jādeklarē viņu īpašumā esošā Kerenska papīra nauda.
Rīdziniekus dara tramīgus baumas, ka, iespējams, arī Latvijā vācieši sāks atņemt drēbes – tas jau notiek Vācijā, lai sagādātu apģērbu vācu kara mašīnā iesaistītajiem rūpniecības strādniekiem. “Ar to grib uzvalkus, kas neizlietoti karājas skapjos, padarīt vispārībai derīgus,” argumentē šos pasākumus. Piespiedu kārtā drēbes gan atņemot vien tiem, kuriem ir vairāk nekā divi “uzvalki” un gada ienākumi pārsniedz 2400 vācu markas.
Pirmajā augusta numurā konservatīvās “Rīgas Latviešu Avīzes” spriež, ka galvenā vaina, kāpēc asinsizliešana ir tik neredzēti ilga un postoša, gulstas uz Angliju, kuras mērķis esot kopā ar sabiedrotajiem satriekt Vāciju un padarīt to kara nespējīgu uz visiem laikiem. Tostarp Vācija drīzās sakāves priekšvakarā nerimstas dižoties ar saviem panākumiem visās frontēs, uzsverot, ka tā “nezaudēs dūšu, pat ja arī vēl daži simti tūkstoši amerikāņu nāktu uz Eiropu”.
Rīgas vācu avīzes ziņo par Krievijas cara ģimenes šaušalīgo noslepkavošanu Jekaterinburgā, uzsverot, ka cara dēls Aleksejs tomēr esot novests drošā vietā. 1918. gada 27. augustā parādās vēsts, ka saskaņā ar Berlīnes līgumu (papildinājums pie Brestas miera līguma) Krievija atteikusies no “augstākās varas” arī pār Vidzemi un Igauniju. Provāciski noskaņotajai sabiedrības daļai līdz ar to šķiet, ka “jaundibināmās Baltijas valsts liktenis tagad ir izšķirts”, turklāt skaidrs, ka tai pievienosies arī neizveidotā Kurzemes “hercogvalsts”.
Neraugoties uz to, ka ir vasara un laukos briest raža, Rīgā un citās lielākajās pilsētās joprojām izmisīgi trūkst pārtikas, un trūcīgo apgādei izveidotie “ēdienu nami” ir spiesti palielināt izdodamo porciju skaitu. Pilsētas dārzkopības pārvalde izsludina konkursu ar balvu simts marku apmērā visiem, kas savām vajadzībām Rīgas robežās iekopuši ģimenes dārziņus. Vērtēšana notiek, ņemot vērā ne vien ievākto ražu, bet arī tādus apstākļus kā “apkopēja trūcīgās personīgās spējas un viņa politiskā uzticamība”. Toties Rīgas apkaimes meži pildās ar sēņotājiem – daži pat guļ mežā, lai tikai apsteigtu konkurentus, un lasa visu, kas tikai nāk pa rokai.
Savās dzimtajās mājās turpina atgriezties bēgļi, tomēr nereti ir situācijas, it īpaši Kurzemē, ka prombūtnes laikā viņu mājās sākuši saimniekot citi, kuri noslēguši līgumu par īpašumu nomu ar vācu varu. Dažviet bēgļus nepavisam nesagaida ar sajūsmu – kurzemniekus un lietuviešus, kas ieradušies Valkā, vietējie pat piespiež doties uz savām īstajām mājām, argumentējot, ka bēgļi mēdzot nodarboties ar apmelošanu un spekulācijām.
Tostarp Kurzemes kolonizācijas biedrība “Kurland” var lepoties, ka tās sākotnēji pieticīgais kapitāls neilgā laikā ir izaudzis no 45 tūkstošiem līdz pat vairāk nekā 30 miljoniem marku.
Laikā, kad kara konvulsijās ierauto Eiropu satricina vairākas politiskās slepkavības, Rīgā izplatās baumas, ka mazturīgie vairs netikšot pat pie maizes, jo turpmāk tā vairs nebūs dabūjama uz kartītēm, bet tiks laista brīvā tirdzniecībā. No 1. augusta vācu ieņemtajās teritorijās krievu rubļa vietā par vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli ir kļuvusi vācu marka, kuru apmaina pēc attiecības viens pret vienu.
“Laiks bez kartupeļiem”
1918. gada septembrī aprit gads, kopš Rīga atrodas zem smagā vācu iekarotāju zābaka. “Vēsturiskajā piemiņas dienā” 3. septembrī (pēc vecā stila 21. augustā) Rīgas Doma un Alekseja baznīcās notiek pateicības dievkalpojumi. Esplanādi satricina vācu karaspēka parāde, bet guberņas valdes nama priekšā, piedaloties augstākajiem pilsētas un okupācijas varas pārstāvjiem, “par piemiņu Rīgas atsvabināšanai” uzstāda “dzelzs zemes sargu”.
Nacionāli noskaņotās latviešu daļas centienus šajā laikā Rietumos aktīvi īsteno Latviešu Pagaidu nacionālā padome, kuras pilnvarotais pārstāvis Zigfrīds Anna Meierovics jau kopš vasaras atrodas Londonā, dibinot sakarus ar vadošajiem britu politiķiem. Septembra beigās nāk atklātībā ziņa par Vācijas lēmumu mainīt iekaroto Baltijas provinču pārvaldes kārtību, nošķirot Baltijas un jau kopš februāra savu neatkarību pasludinājušās Lietuvas pārvaldi.
“Vidzemes jaunie vācu vīri, ķeraties pie ieročiem!” Vācijai draudošās drīzās sakāves priekšnojautās septembra sākumā izskan Vidzemes landrāta fon Etingena aicinājums, kam gan nav daudz sekotāju.
Pirmās septembra nedēļas Rīgā iezīmējas kā “laiks bez kartupeļiem”. Izrādās, raža bijusi tik slikta un cenas – tik augstas, ka vērtīgo uzturlīdzekli pilsētā nesameklēt ne ar uguni. Laikā, kad “mazturīgākie iedzīvotāji atrodas ārkārtīgā pārtikas līdzekļu trūkumā”, īstu uzplaukumu piedzīvo Rīgas lombardi, kuru galvenā klientu daļa ir vidusšķiras pārstāvji. Pavisam citu veidu publika pulcējas izūtrupēšanas dienās, kad vērojami skati, kas “liecina par milzīgu naudas līdzekļu saplūšanu dažu aprindu kabatās”. Rīgas dzertuvēs toties pilnīgi atklāti tirgojas ar pašdarinātu šņabi. Izskan viedoklis, ka pret dažādu veidu “šahermaheriem” būs jāsāk lietot patiesi nežēlīgus līdzekļus.
Latvieši pasaules karā ir zaudējuši daudz sava dzīvības spēka, tāpēc gluži kā ņirgāšanās skan vēsts, ka vācieši pie Baltijas kara pārvaldes Rīgā izveidojuši īpašu komisiju: tās uzdevums ir apzināt to vietējo iedzīvotāju, kuri nav Vācijas pavalstnieki, zaudējumus karā. Tostarp Rīgā un apkārtnē notiek aktīva tirgošanās ar nekustamajiem īpašumiem. Situāciju izmanto manīgi ļaudis, kuriem nu ir iespēja lēti dabūt savā īpašumā gan lielus, gan mazus namus un gruntsgabalus vietās, kur tas agrāk nebija iespējams desmitiem gadu.
Tomēr latvieši pat visgrūtākajos laikos, kad “dvašas un maizes trūkst”, ir spējuši saglabāt vēlmi pēc gara gaismas. 15. septembrī ar kupli apmeklētu svinīgu koncertu durvis ver Latvju opera, kas turpmāk darbosies direktora Jāzepa Vītola vadībā. “Kāds prieks, vēl necerēts, negaidīts par saulaino vēsti, ka tautas neizsīkstošais spēka un dzīves prieka avots – dziesmu gars – atkal mūsu vidū,” priecājas “Rīgas Latviešu Avīzes”. Pētera baznīcā notiek Alfrēda Kalniņa ērģeļmūzikas koncerts, bet pilsētas Mākslas muzejā izstāda labāko Baltijas mākslinieku gleznas. Savukārt grāmatu apgāds “Kultūras balss” Valkā gatavojas laist klajā dzejnieka un prozaiķa Kārļa Skalbes kopotu rakstu sējumu, autoram par to samaksājot 16 tūkstošus marku.
Latviešiem būs sava valsts!
1918. gada oktobrī – mēnesi pirms lielajām vēstures pārvērtībām – Latvijas sabiedrībā zibens ātrumā izplatās baumas, ka starp karojošajām pusēm drīz sāksies miera sarunas, un starptautisko attiecību līmenī ar pārliecību izskan atzinums – jā, latviešiem būs sava valsts! Latviešu Pagaidu nacionālās padomes pārstāvjiem beidzot ir izdevies pārliecināt britus par neatkarīgas Latvijas valsts izveides nepieciešamību. 23. oktobrī Zigfrīdam Annai Meierovicam to apstiprina Britānijas valdības ārlietu ministrs, grāfs Arturs Džeimss Balfūrs.
Pavisam atšķirīga vīzija par Latvijas nākotni ir vācu atbalstītajai Baltijas pašvaldības institūcijai – Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas apvienotajai Zemes padomei, kas oktobra beigās nolemj, ka šobrīd “svarīgākais ir apvienot Baltijas apgabalus vienā kopējā valstī un saistīt tos personālūnijas saitēm ar Prūsiju”.
Rīgas un visas Latvijas iedzīvotāju skarbajā, bada un trūkuma cauraustajā ikdienā gan maz kas mainījies. Civilpersonas no pusnakts līdz pieciem rītā pa Rīgas ielām drīkst pārvietoties tikai ar īpašām nakts atļaujām, kuras izdod galvenā policijas valde. Daudzi nami pat Rīgas centrā ir tukši, jo īpašniekiem nav ar ko tos apkurināt. Rīgā oktobra sākumā durvis ver jau četrdesmit pirmais nabagu nams, kurā atraduši patvērumu vairāki simti kara upuru – bāreņi, atraitnes, invalīdi, nespējnieki. Kopumā šajās iestādēs, kuru uzturēšana pilsētai gadā izmaksā ap miljonu rubļu, mitinās pie pieciem tūkstošiem dzīves pabērnu, un viņu skaits ik dienu palielinās.
Daudzu galvenais uztura produkts – maize – šajā laikā maksā jau vairāk nekā divas markas, turklāt garšo pēc pelējuma, jo cepta no mitriem un neizkaltētiem graudiem. Arī kartupeļi ir tik dārgi, ka trūcīgie rīdzinieki ir spiesti tos meklēt, rakājoties pa jau sen novāktiem laukiem. Sašutumu sabiedrībā raisa piena cenas palielināšanās. “Mūsu mantrauši par to – un bez pietiekama iemesla – prasa jau trīs markas par stopu un, ja tikai atradīs diezgan dumju, kas to maksās, drīz prasīs vēl vairāk,” šķendējas “Rīgas Latviešu Avīze”.
Laukos – it īpaši Aizputes, arī Lubānas apkārtnē – vietējos iedzīvotājus apsēdušas no Krievijas iekļuvušas laupītāju bandas.
Toties Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa par spīti grūtiem laikiem nolemj pabeigt Konversācijas vārdnīcas pēdējo burtnīcu izdošanu 3500 eksemplāros, kuras izmaksas lēš uz 8000 rubļu – un arī vien tāpēc, ka “līdzstrādnieki nāk pretī izdevējam ar mērenām honorāra prasībām”.
“Mēs sākam no nekā…”
Un tad pienāk 1918. gada novembris – mēnesis, kad latvieši piepilda sen loloto sapni par savu valsti. “Mums būs ticēt Latvijas valstij! Baltijai stāv priekšā svarīgas dienas. Mēs atrodamies mūsu politisko cerību piepildīšanās priekšvakarā,” četras dienas pirms neatkarīgās Latvijas proklamēšanas raksta Valkā iznākošais laikraksts “Līdums”.
Baltijas vācieši jau iepriekš vērsušies pie Vācijas armijas virspavēlniecības ar pazemīgu lūgumu pēc “apsardzības”, aicinot neatvilkt karaspēku no robežapgabaliem ar Krieviju, jo to iedzīvotājiem draudot lielinieku atriebība. Atkal atdzimušais laikraksts “Jaunākās Ziņas” divas dienas pirms lielā notikuma sūrojas, ka “Rīga ir mierīga. Tai ir pasīvas novērotājas stāvoklis kā pēc notikumiem Pēterburgā, tā pēc pārmaiņām Berlīnē. Lielie pasaules notikumi, kas pārgroza gadu simteņiem pastāvošās iekārtas, te atskan kā nomaldījusies atbalss”.
Tomēr Latvija nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Pēc lielām diskusijām latviešu politiskajiem spēkiem izdodas apvienoties kopīgā gribā dibināt Latvijas valsti. Tautas padomes prezidija priekšsēdētājs Jānis Čakste vēlāk teiks: “Apvienošanās bija nepieciešama, un ir labi, ka tā nav izjukusi nesvarīgu, formālu šķēršļu dēļ.”
1918. gada 18. novembrī publika ar ieejas kartēm Otrajā pilsētas teātrī sāk pulcēties jau trijos pēcpusdienā, bet pēc pusotras stundas, atskanot zāles ovācijām, greznojušies ar nacionālās krāsās iezīmētām krūšu lentēm (sociāldemokrātiem – tikai sarkanā krāsā), savas vietas uz skatuves ieņemt steidz Tautas padomes locekļi. Tā kā Jānis Čakste nav paspējis ierasties (viņš dzīvo Jelgavā), sēdi atklāj viņa otrs biedrs, zvērināts advokāts Gustavs Zemgals, kurš savā runā konstatē, ka no šīs dienas suverēnā vara Latvijā pārgājusi Tautas padomei un ka Latvija, apvienota etnogrāfiskajās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga valsts. Svinīgā Valsts proklamēšanas akta noslēgumā no zāles atskan sauciens: “Pateicību Amerikas prezidentam Vilsonam, ka nodibinājusies mūsu valsts.”
“Lai nāktu kas nākdams, mēs šo balto dienu esam piedzīvojuši, tā pieder mums,” tūlīt pēc Latvijas dibināšanas “Jaunākajās Ziņās” raksta Oļģerds Grosvalds.
Novembra vidū Krievijā valdošie lielinieki paziņo, ka vairs neuzskata par saistošiem Brestas miera līguma noteikumus, bet vācu pārvalde Vidzemes un Kurzemes lauku novados uzdod pagastu priekšniekiem sasaukt vietējo saimnieku sapulces, kurās pieņem jau iepriekš sagatavotas rezolūcijas par to, vai Latvijā būtu vēlams paturēt vācu okupācijas varu. Rīgā šajā laikā bariņiem vien atgriežas kādreizējie vācu karagūstekņi. Nestabilā situācija izpaužas iedzīvotāju daļas vēlmē ieguldīt uzkrātos līdzekļus nekustamajā īpašumā, ko izskaidro arī ar bailēm no varbūtējās naudas maiņas.
19. novembrī Tautas padome vēlreiz pulcējas uz kārtējo sēdi, šoreiz – Rātsnama zālē, lai nosauktu Kārļa Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības sastāvu. Izskan arī ierosinājums par turpmāko Latvijas brīvības dienas svinēšanu. Rīgā vācieši organizē kratīšanas un arestus latviešu pārtikas biedrībās un dzīvokļos, tomēr pilsētas ielas grezno Latvijas nacionālo krāsu drapējumos ietērptas fotogrāfijas no proklamēšanas akta.
“Mums jāsaka skaidri un gaiši – mēs sākam no nekā. Mums nav valstij nepieciešamo miljonu, mums nav karaspēka, mums nav rūpniecības, mūsu zeme ir novārdzināta, izpostīta, noplicināta,” vērtējot situāciju, secina laikraksts “Dzimtenes Ziņas”.
Klātesot Vācijas ģenerālpilnvarotajam Baltijas zemēs Augustam Vinnigam, Pagaidu valdībai izdodas panākt vienošanos ar vāciešiem par līdz šim viņu vadīto civilpārvaldes iestāžu nodošanu latviešu pārziņā. Sarunas par pārvaldes organizāciju jaunajā valstī tomēr īpaši nesokas, jo latvieši piešķir galveno nozīmi neatkarīgās Latvijas atzīšanai no vācu puses, kamēr pretējā puse tam nepiekrīt vismaz līdz Satversmes sapulces sasaukšanai.
Jaunās valsts pilsoņi tikmēr steidz tik aktīvi sagrupēties politiskajās partijās, ka “Jaunākās Ziņas” ironizē: “Mīļie bērni, nedibiniet par daudz politisko partiju, jo var iznākt, ka mazajam Jānītim būs jābūt par savas partijas vienīgo biedru.” Bēgļu vilcienos Latvijā atgriežas bijušo Rīgas fabriku strādnieki. Ir atcelts brīvās pārvietošanās aizliegums, kas vācu okupācijas laikā bija spēkā starp Vidzemi un Igauniju.
Slavenais aktieris Teodors Valdšmits svin skatuves darba 25 gadu jubileju, tomēr nekas nav svarīgāks par galveno jaunās valsts problēmu – to, ka katastrofāli trūkst pārtikas. Rīgā un citur cilvēki nereti mirst ne tikai no lipīgajām slimībām – izsitumu un vēdertīfa, difterijas, bakām, gripas (tās izplatība pieņēmusies pandēmijas spēkā), bet arī no bada, jo iepriekšējā vasarā zemniekiem ir izdevies apsēt krietni mazāk zemes nekā iepriekš, turklāt viņi nelabprāt pārdod savus ražojumus, baidoties, ka paši cietīs trūkumu. “Kas šajos laikos domā tikai par sevi, tas pierāda ne vien savu neapzinību, bet ir Latvijas valsts ienaidnieks,” spriedumos skarbs ir laikraksts “Līdums”. Pagaidu valdība, risinot smago pārtikas jautājumu, sāk uz visstingrāko kontrolēt un ierobežot pārtikas vielu izvešanu no Latvijas. Līdzīgu politiku īsteno arī Igaunijas un Lietuvas valdības. Ko darīt, bada laikos katram paša vēders tuvāks!
Novembra pēdējās dienās Latvijā izplatās baumas, ka Valkā jau esot ienākuši lielinieki. (Viskrievijas Centrālā izpildu komiteja lēma par padomju varas atjaunošanu Latvijā jau 1918. gada 13. novembrī.) Stāmerienā vairāki latviešu saimnieki kļūst par nezināmu slepkavu upuriem. Lubānas apkaimē, baidīdamies no laupītājiem, zemnieki pat bēg uz pilsētām. Liels zaudējums latviešu mākslai ir ugunsgrēks Cēsīs, Rīgas ielā, kur liesmās bojā aiziet puse no mākslas salona īpašnieka Jāņa Meldera gleznu kolekcijas – arī vairāki Jaņa Rozentāla darbi…
Šeit arī apstāsimies – mēs jau zinām, kas sekoja – lielinieku terors, sarežģītais un liktenīgiem pavērsieniem pārpilnais 1919. gads un Brīvības cīņas, laiks, kad latvieši ar ieročiem rokās visai pasaulei spēja pierādīt savu vēlmi būt brīviem. Pēc pieciem gadiem svinēsim jau simto gadskārtu kopš neatkarīgās Latvijas dzimšanas. Ir pienācis laiks aizdomāties, ar kādiem darbiem to sagaidīsim – igauņi un lietuvieši tai aktīvi gatavojas jau šobrīd. Latvieši pagaidām vēl klusē.
Latvija valsts proklamēšanas brīdī 1918. gada 18. novembrī:
• teritorija: 55 622 kvadrātverstis (63 300 km2);
• iedzīvotāju skaits 2 603 300;
• latvieši 68,8%, krievi 12,2%, vācieši 7,1%.
