No politikas – uzņēmējdarbībā. Saruna ar bijušo iekšlietu ministri Lindu Mūrnieci 14
No politiskās “Vienotības” un “Jaunā laika” pagātnes lasītāji Lindu Mūrnieci vislabāk atceras kā iekšlietu ministri. Taču jau no 2012. gada Mūrnieces kundze darbojas pavisam citā sfērā – par vēsturiskās Rīgas centra “Romas” viesnīcas vadītāju – un joprojām saglabājusi aktīvu pilsonisku pozīciju, kaut gan gada nogalē paziņoja par izstāšanos no partijas.
Ko varat pastāstīt – kāds ir viesmīlības bizness Latvijā?
L. Mūrniece: Latvijas cilvēki diezgan attāli pazīstami ar manis pārstāvēto nozari, jo viesnīcās nakšņo ārzemnieki, izretis kāds darba darīšanās Rīgā iebraucis liepājnieks, ventspilnieks. “Roma” ir uzņēmums, kas maksā nodokļus līdz pusmiljonam eiro gadā. Apkalpo desmitus tūkstošu viesu, nodarbina 45 cilvēkus. Viesmīlības bizness ir paliels atbalsts valsts ekonomikai, un tajā ir arī “Romas” devums. Mūsu ēka ir vēsturiskā mantojuma celtne Rīgas sirdī, un šo stāstu, drīzāk leģendu, cenšamies pastāstīt iebraucējiem – ka pēc šālaika mērauklas “Roma” ir XIX gs. celtā pirmā pieczvaigžņu greznības līmeņa viesnīca Rīgā. Iecienīts un izslavēts bija arī restorāns “Oto Švarcs”, kuru apmeklēja gardēži, “sabiedrības krējums”, un Aleksandrs Čaks “pie Švarca” nodzēra savu pirmo stipendiju. Brīvvalsts gados prestižajā restorānā atzīmēja 18. novembra un citus valsts svētkus, dāmām patika konditorejas štopkūkas, “pie Švarca” norunāja randiņus, svarīgas tikšanās un pirms operas izrādes iegriezās uz glāzi vīna. Mēs vēlamies labākās tradīcijas atjaunot un uzturēt.
Vai “kolekcionējat” arī ievērojamākos “Romas” viesus?
Pirms kara – visi ceļi veda uz “Romu”. Atjaunotā Latvijā luksusapartamentos apmetusies Anglijas karaliene, dalailama, citas svarīgas personas. No apartamentu un 7. stāva restorāna logiem arī skats ir “leģendārs” – uz majestātisko Brīvības pieminekli. Tas viesiem ir atmiņā paliekoši un Latviju simbolizējoši.
Vai jūtams, ka uz Latviju brauc aizvien vairāk tūristu un viesnīcu bizness ir labi pelnošs?
Vasaras sezonā visi 88 numuri mēdz būt aizņemti. Šogad sakarā ar Latvijas simtgadi, Dziesmu svētkiem daudzi numuri jau rezervēti.
Kad nodokļos aizskaitām valstij pusmiljonu, samaksājam Rīgas domei nekustamā īpašuma nodokli 120 tūkstošus eiro, tad peļņai paliek nelieli plusi.
Kādas ir atsauksmes par Rīgu un Latviju?
Mūsu viesis ir sagatavots cilvēks, zina, kurp grib iet, ko redzēt. Pārsvarā ciemiņi ir pozitīvi noskaņoti par piedzīvoto. Ir operas mīļotāji, arhitektūras cienītāji, biznesa ļaudis, bet galvenais ir “Romas” lokācija, kur pāri viesnīcas slieksnim uzreiz esi vecpilsētā. Ārzemniekiem ļoti patīk baudīt Vecrīgas šarmu, mazās ieliņas. Tāpat – Sigulda, Rundāles pils. Pie mums nedzīvo vecpuišu ballīšu publika, arī dzērienu tīkotāji turas solīduma rāmjos.
Jums būs liela konkurence! Kur vien ej pilsētas centrā, pie būvlaukumiem un stalažām plakāti vēsta – šeit būs hotelis!
Acīmredzot, kapitāls “saož” perspektīvas iespējas. Tā gadījies, ka nedēļas nogalēs Rīgas viesnīcās vispār nav brīvu vietu un tūrisma firmas lūdzas izbrīvēt kaut vienu numuru. Krievu tūristi atgriežas tikpat lielā skaitā, kā bijuši, tradicionāli viesi ir vācieši, skandināvi un pie mums – “Romas” nosaukuma dēļ daudz itāļu. Tūrisma ģeogrāfija paplašinās. Pirmo gadu uzņēmām ķīniešu grupas, ar kurām gan mēdz būt tā, ka angliski nerunā it neviens un ir citi priekšstati par lietām, nekā Eiropā pieņemtie. Attiecībā uz konkurenci – esam “nišas” uzņēmums ar savu specifiku, apčubinošāku apkalpošanu. Ziemā izdomājam pasākumus vietējiem cilvēkiem, restorānā daudzi grib svinēt svētkus – šai biznesā tā nav, ka vasarā nopelna tik daudz, ka ziemā var vērt viesnīcu ciet.
No politikas nokļuvusi otrpus – uzņēmējdarbībā, saskaraties ar plaši cilāto tematiku, cik valdība sekmīgi, mazāk sekmīgi risina darbaroku, aplokšņu algu, nodokļu politikas jautājumus.
Noteikti. Lielas grūtības ir ar darbiniekiem, apkalpojošā jomā – viesmīļiem un istabenēm. Ja atrodi cilvēku, kurš grib un spēj strādāt, viņš jāapmīļo kā zelta gabaliņš! Daudzi ir vienkārši izlaidušies. Nākas šķirties no istabenes, kura uzskata, ka drīkst pagulēt viesu numuriņā gultā, un no viesmīļa, kuram šķiet, ka darbā var nerādīties trīs dienas. Vietā jāmeklē apzinīgi darbinieki, bet darba devēji atzīst, ka tādu trūkst, kaut gan algas nav no mazākām. Bijušas situācijas, kad man jāsien oficiantes priekšautiņš un jāiet apkalpot galdiņi. Man patīk šī profesija, bet būtu jauki, ja es to darītu vaļasbrīdī, nevis spiestā kārtā, kad oficiants “nolūzis”. Tā gan ir viesnīcas ikdiena, ka mēs visi darām visu, ko un kad vajag.
Man ir skumīga pieredze, ka uz darba piedāvājumu atsaukušies jaunieši interesējas par iespēju saņemt atlīdzību aploksnē. Tātad kaut kur tā maksā un jaunatne gatava tādā veidā tikt algota. Mēs pilnā mērā norēķināmies ar nodokļiem, bet televīzijā rāda uzņēmumus, kas tā nedara. Krāpšanās ietekmē godīgos, kuriem darbinieks izmaksā dārgāk, un visa sabiedrība gaida, ka pie rokas noķertos uzņēmējus sodīs, taču, izskatās, blēži izsprūk cauri sveikā!
Otra lieta, ka, maksājot lielas summas gan valsts budžetā, gan pilsētas kasē, uzņēmēji gribētu sagaidīt arī sakarīgu naudas izlietošanu. Man nav gadījies redzēt tūrisma policiju, kaut arī tādu vajadzētu. Ap viesnīcām spieto taksisti – gan solīdi transporta pakalpojuma sniedzēji, gan tādi, kas plāno ārzemnieku apvest ap stūri. Tāpat klubos, krogos pret rītu joprojām izsniedz savādus rēķinus, un apkrāptie ne vienmēr saņem palīdzību no policijas. Pilsētas centrā samērā netraucēti jūtas arī bomži un uzmācīgas personas, kuriem, kamēr nav pastrādāta kāda vardarbība vai zādzība, neesot iemesla liegt uzturēties uz ielas. Es vēlētos lielāku atsaucību no domes puses.
Pāriesim pie politiskām lietām. Kāpēc izstājāties no “Vienotības”? Vai tā bija solidaritāte ar senu dienu līdzgaitnieci Āboltiņas kundzi, kad viņu izslēdza no partijas?
“Vienotība” vairs nebija partija, kuras rindās gribēju atrasties, kaut vai kā ierindas biedre. Otrkārt, lai kā vērtētu Solvitu Āboltiņu, man nav pieņemams veids, kā viņu izslēdza. Tas nebija gluži izšķirošais, bet viens no faktoriem, lai ietu prom no partijas, kur tā izturas pret cilvēku, kam tomēr ir zināmi nopelni. Es, šķiet, biju citas, ne šīs “Vienotības” biedre.
Kas tagad ir “Vienotība”? Tur amatos vēl ir “Jaunā laika” cīņubiedri Reirs, Šadurskis.
“Jaunais laiks” arī bija kas cits. “Vienotībā” apvienojās vairāki spēki, kas zināmā mērā palika kā mākslīgs veidojums, kur neizzuda vecās robežšķirtnes, grupējumu tiekšanās vilkt deķi uz savu pusi. Vēlēšanās viens otru nežēlīgi svītroja, vārdā “vienotība” bija maz iekšpartijiskā satura. “Jaunajā laikā” bijām domubiedri. Mazpazīstami jaunie politiķi ar vienu zvaigzni Repši priekšgalā, kas strādāja kopā kā komanda. Mums bija ideāli, mērķi, gribējām kaut ko izdarīt, nemēģinot pakāpties otram uz galvas, kā vēlāk notika “Vienotībā”.
Tas liek domāt par šodienas ainu, kad dažādi spēki mēģina vienoties savādās konstrukcijās, lai tiktu Saeimā. Tikko no “Vienotības” izstājušies, taisās atpakaļ par partneriem, lai būtu labākas starta pozīcijas vēlēšanām.
Tās ir līdzīgas situācijas, bet lai cik novājināta “Vienotība”, man nešķistu pareizi tērēt visu enerģiju, meklējot sabiedrotos. Kad sašķēla “JL”, reitings arī vēlās lejā, bet spējām atgriezties augšā un valdībā ar pašu spēkiem. Jo strādājām vienam mērķim. Šodien iet kopā ar palīgspēkiem un nekārpīties no bedres pašiem nozīmē, ka “Vienotību” apēdīs bez sāls un partija beigsies. Liekas, glābties vēl var, bet bez balastiem, katram uz savu pusi vilcējiem. Ar “Vienotību” kā “Vienotību” un vēlētājiem aktuālu piedāvājumu.
Vai ir laba zīme, ja sakām – stājieties partijās, esiet pilsoniski aktīvi, bet Mūrniece iet prom no politikas?
Pag, es esmu pilsoniski aktīva! Iešu vēlēt, izsaku viedokli – pat brīvāk nekā tad, kad biju partijas biedre.
Un kas no sabiedrībā aktuālām tēmām satrauc pilsoni Mūrnieci?
Kā aizsargājam bērnus. Pedofilu reģistra ieviešanas dokumentāciju izstrādāja manas ministrēšanas laikā, bet tas arvien nav ieviests. Citās valstīs domā, kā pretdarboties vardarbībai pret bērniem. Polijā reģistrs ir pieejams, esmu paudusi viedokli, ka arī Latvijā jāatklāj personas ar noziedzīgiem nodarījumiem pret mazgadīgiem bērniem. Bet uzrodas kādi cilvēktiesību aizstāvji, kuri aizstāv pedofilus. Rasnača kungs it kā piekrīt, ka pedofilu sarakstu mazliet varētu pavērt, bet ne kā Polijā – ar foto un piespriestajiem pantiem. Juristi sen izsvēruši, cik datu nepieciešams publiskot, lai personas ar nosliecēm nesāktu linčot uz savu roku, un poļi pierādījuši – ja grib, tad izdara. Ja aizbildināmies ar personu datu aizsardzību, cilvēktiesībām, tad beigās sanāk, ka nesargājam vis bērnus, bet personas ar nosliecēm, kuras pelnījušas būt “sliktajos” reģistros! Vai amatpersonas turēsies pie prakses sākt rosīties un strādāt tikai pēc tam, kad traģēdijas jau notikušas?
Vai jūsu viesnīcā arī notiek līdzīgas sarunas kā “Rīdzenē”?
Nē, mūsu telpās filmēja parodiju par “Rīdzenes” sarunām.
“Rīdzenē” veidoja pagaldes valdību, kad bijāt iekšlietu ministre, sēdējāt pretim “Rīdzenes” ieejai. Vajadzēja ņemt ciet!
Mans sēdeklis bija jaunās ministrijas telpās Gaujas ielā. Labi atceros, cik grūti tolaik strādājām valdībā. Nācās pieņemt nežēlīgus, nepopulārus lēmumus, un uz spēku izsīkuma robežas centāmies vēl glābt kādas lietas. Bet, sēžot līdz diviem naktī, lemjot par budžetu, bija arī jāgriež pa dzīvu miesu, dzīviem cilvēkiem. Tikmēr 100 soļus netālu pareksiešus, kuru dēļ lielā mērā putra tika ievārīta, aicina uz sarunām par “štellēm”! Atskatoties uz to laiku, man tas ir nepieņemami un amorāli, kā un ko runāja “Rīdzenes” sarunātāji. Politiķi bieži tiekas, arī aiz kulisēm, bet saturs, tonis, ko lietoja “Rīdzenes” kompānija, neatbilst nekādiem normāla politiskā procesa parametriem.
Jājautā par Policijas akadēmijas likvidēšanu. Ģenerālprokurors katru reizi publiskā telpā gaužas par policijas izmeklēšanas darba kvalitāti, gudru kadru trūkumu, un citi papildina, ka tas tāpēc, ka slēdza Policijas akadēmiju. Tas notika sen, krīzes laikā, un daudzi aizmirsuši, ka lēmumu pieņēma ministre Mūrniece. Kādos apstākļos slēdzāt akadēmiju?
To vajadzēja izdarīt vēl agrāk, pirms krīzes. Kad Valda Dombrovska valdībā ķērāmies pie līdzekļu cirpšanas, šī augstskola bija nelietderīgs izdevumu tērēšanas postenis. Akadēmija uzturēja plašu teritoriju, daudzas ēkas, pasniedzējus, kas izmaksāja vairākus miljonus. Tur mācījās juristi, kuri vēlāk kļuva advokāti, aizgāja uz privātfirmām, bet reti kurais – uz tiesībsargājošām iestādēm. Brīdī, kad likvidēja akadēmiju, jurista izglītību bija iespējams iegūt vēl 19 mācību iestādēs, tostarp Latvijas Universitātē augstākā līmenī. Pēc slēgšanas 20 studenti pārgāja uz LU – apmēram tik juristu gadā būtu vajadzīgs Iekšlietu ministrijai. 20 cilvēku dēļ uzturēt akadēmiju ir naudas šķērdēšana. Turklāt no pārgājušiem studijas beidza kādi astoņi, jo pārējie nespēja piemēroties augstākām prasībām un nokārtot eksāmenus.
Pagājšruden Stradiņos rīkoja uzņemšanu jaunā profesionālā policista izglītības programmā. Uz 100 budžetvietām pieteicās 48 reflektanti. Ja nevar aizpildīt budžetvietas, ja ģenerālprokurors Kalnmeiers bez mitas satraucies par pirmstiesas izmeklēšanas zemo kvalitāti un paviršību, tam nav sakara ar Policijas akadēmijas likvidēšanu, jo policista apmācības sadaļu pārņēma LU un arodu māca arī Policijas koledžā. Policisti nav palikuši bez augstākas vai zemākas kvalifikācijas izglītības. Ja ir problēmas ar izmeklētāju sagatavotību, tas bija jārisina, nevis gadiem jārunā viens un tas pats. Savu lēmumu uzskatu par pareizu un esmu diezgan droša, ka šodien neviens netaisās no jauna atvērt Policijas akadēmiju.
