Anda Līce: Esam pieraduši, ka korupcijas skandālus paslauka zem attiecīgo partiju paklāja 8
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Korozija ir metālu, to sakausējumu un dažādu izstrādājumu sabrukšana apkārtējās vides agresīvā ietekmē. To sauc arī par rūsēšanu, tās veikums vislabāk redzams vēstures muzejos, kur tikai ar grūtībām varam atpazīt kādreiz lietotos darbarīkus un ieročus. Vēstures muzejā diemžēl var nonākt arī veselas valstis, ja tās atstāj korozijas – korupcijas vecākās māsas – varā.
Krievijā un tās ietekmes valstīs korupcija joprojām ir neatņemama valsts dzīves sastāvdaļa, jo, pateicoties revolūcijai, tas ir, Oktobra apvērsumam, praksē īstenojās marksisms, satīriķa Žvaņecka vārdiem runājot – diženā mācība par cilvēku skaudību.
Arī Latvijas avīžu slejas un ziņu portāli bez korupcijas skandāliem, šķiet, neiztiek ne dienu. Klausoties vides aizsardzības un reģionālās attīstības nu jau bijušā ministra Jura Pūces ar Rīgas domes deputāta autostāvvietas caurlaidi saistītos melus, jāteic, sen nebiju piedzīvojusi tik svelošu kauna sajūtu par tiem, kurus sauc par politisko eliti.
Kad tik augsta līmeņa amatpersonas ļaunprātīgi izmanto sava amata pilnvaras, bet, pieķertas melos, to noliedz un turpina saņemt lielas politiķu daļas atbalstu, valstij ir izredzes kļūt par muzeja eksponātu.
Pats trakākais – jau esam pieraduši, ka līdzīgus skandālus paslauka zem attiecīgo partiju paklāja, vainīgie nevis saņem pelnīto sodu, bet gadu desmitiem turpina grozīties politikā un rotēt amatos. Ja politikā, bet vispirms jau sadzīvē, neatgriezīsies morāle, tad veltīgas ir runas par paradigmas maiņu, ko pasaulē it kā iniciējot Covid-19 pandēmija. Visos līmeņos “uzvārīšanās” uz šīs nelaimes gan rit pilnā sparā.
Tas šodien ir visas mūsu planētas jautājums. Klausoties sarunu ar Maiju Sandu pirms viņas ievēlēšanas par Moldovas prezidenti, es apbrīnoju jaunās sievietes drosmi un apņemšanos, jo viņas valsts ir viena no korupcijas saēstākajām un tur cīnīties ar ļaunumu numur viens būs neiedomājami grūti.
Kā mums Latvijā ir vajadzīgi šādi dedzīgi, labi izglītoti un pasauli redzējuši cilvēki! Taču viņi brauc projām, jo īstenībā nav gribēti. Dzīvojam kā rotaļā “Visi dara tā”.
Princips “lai tikai nekas nemainās” vienmēr ļauj atrast, ar ko aizbildināties. Šoreiz tā ir pandēmija. Bet korozijas vecākā māsa korupcija pa to laiku turpina grauzt valsti un uzticību tās institūcijām.
Tieši šoruden mieru nedod kāds eksistenciāls jautājums. Mums taču bija dots tik ilgs laiks, lai noberztu rūsu ne tiki virskārtai, bet panāktu, lai tā neiet aizvien dziļāk. Mums bija dots laiks, kā mēs to esam izmantojuši?
