“Mums ar domi ir vienošanās!” Kāpēc katra uzbrauktuve un gājēju pāreja Kuldīgā ir Igora pārbaudīta 0
Krista Draveniece, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kuldīdznieks Igors pirms 21 gada cieta autoavārijā un kopš tā laika atrodas ratiņkrēslā. “Kad slimnīcā gulēju komā, atnāca eņģelis, kurš neļāva padoties – uz šīs zemes vēl daudz darāmā. Varat ticēt, varat neticēt…” stāsta Igors, kurš tagad vada invalīdu biedrību “Tu vari”, palīdz cilvēkiem un jau gadiem ciešā sadarbībā ar pašvaldību palīdz uzlabot vides pieejamību pilsētā, pārbaudot katru renovācijas un labiekārtošanas projektu, lai uzbrauktuves ērtas, pilsētvide droša un pieejama visiem.
“Sākumā bijām trīs”
Biedrība “Tu vari” dibināta 2003. gadā, tā Kuldīgā atrodas blakus esošās katoļu baznīcas telpās, mācītājs esot piedāvājis sadarbību, kā Igors saka “uz ļoti labiem noteikumiem”. Paši rūpējas par telpām, pat nama jumtu nomainījuši.
“Sākumā bijām trīs, un tad pamazām pievienojās citi, šodien biedrībā darbojas 36 cilvēki. Iepriekšējais pilsētas mērs Edgars Zalāns mēdza teikt, “kamēr tu nebiji ratos, Kuldīgā jau invalīdu nebija, bet, kad nodibināji biedrību, visi sāka parādīties”,” Igors atceras.
Šo gadu laikā biedrība iegādājusies mikroautobusu, ar ko doties uz sadraudzības pasākumiem. Cieša sadarbība ar Saldus, Liepājas, Aizputes, Tukuma invalīdu biedrību, kur labprāt brauc uz šaušanas sacensībām. Igors sarunas laikā parāda aiz muguras esošās medaļas, kas sakarinātas goda vietā. Paši gadiem ilgi organizējuši novusa turnīrus, kad uz Kuldīgu sabraukuši no visas Latvijas, tos gan Covid-19 ierobežojumu dēļ šogad nācies izlaist.
Biedrības telpās atrodas arī datorklase, kur vairāku gadu garumā gan invalīdi, gan seniori, kopā apmēram 350 cilvēki no Kuldīgas, apmācīti datorprasmēs.
“Tagad jau vajadzētu pirkt jaunus datorus, jo šie savu laiku nokalpojuši. Daudziem tā ir iespēja sazināties ar tuviniekiem ārzemēs, palīdzam arī elektroniski apmaksāt dažādus rēķinus,” skaidro biedrības vadītājs. “Tu vari” komandai kuldīdznieki uzticas un pie viņiem vēršas arī pēc informācijas par likuma izmaiņām, tiesībām un aktualitātēm dažādās jomās.
Roku rokā ar pašvaldību
Tomēr darbs, ar ko šī biedrība uzslavējama īpaši, ir ieguldījums vides pieejamības uzlabošanā Kuldīgā. “Mums ar pilsētas domi ir noruna – ja Kuldīgā renovē vai ceļ jaunas ēkas, rekonstruē ielas, veikalus, tad viņi nāk ar projektu pie mums, mēs to izskatām, vai tur viss kārtībā, dodam savus ieteikumus un tikai tad projekts tiek apstiprināts un īstenots,” skaidro Igors. Šādi roku rokā ar pašvaldību biedrība strādā jau desmit gadus.
Zināšanas dod dažādos kursos iegūtā informācija, normatīvie dokumenti, piemēram, cik lēzenai jābūt uzbrauktuvei, bet galvenais, kā viņš saka – “iesēžos ratos un tad jau redz; ja var uzbraukt – tad viss kārtībā, ja ne – nepieciešama pārbūve”.
Akmeņainajās, vēsturiskajās pilsētas ieliņās, kur ceļa segumu nevar mainīt uz, piemēram, asfaltu, iestrādātas šķeltu, mazāku akmentiņu gājēju pārejas, kas vizuāli gandrīz nav pamanāmas, tomēr cilvēkam ratiņkrēslā un māmiņām ar bērnu ratiņiem nu vieglāk šķērsojamas.
Ēkās ir paplašinātas durvis, uz ielas nolīdzinātas apmales. Pie Ventas rumbas uz peldētavu uztaisīti celiņi, kas ļauj piekļūt ūdenim. Palīdzēts arī vairākām privātpersonām pie sava īpašuma durvīm uztaisīt tieši tādu pandusu, lai pārvietošanās būtu ērta un droša.
“Nevar salīdzināt ar to, kā bija kādreiz. Šobrīd lifti un uzbrauktuves ir arī visās skolās, lielveikalos, poliklīnikās, slimnīcās. Vienīgi vecpilsētā vēl darbs ieguldāms, tur traucē pakāpieni.” Šobrīd notiekot draudzīga cīņa par lifta izbūvēšanu kultūras namā, tur plānota renovācija, kuras izpilde visu laiku tiek atlikta, tāpēc arī lifta pagaidām nav, bet biedrības vadītājs ir pārliecināts, kad sāksies remontdarbi, arī lifts būs.
Palīdzība pašvaldībai ir neizmērojams ieguldījums pilsētas nākotnē, tomēr ne visur Latvijā ir šāda prakse, un arī Igors teic, ka no kļūdām varētu izvairīties, ja projekta rakstīšanas, zīmēšanas fāzē blakus sēdētu cilvēks ratiņkrēslā. “Citiem nesaprast, bet mums katrs centimetrs ir šķērslis. Citam liekas –bet tur jau tikai divi centimetri. Ar kājām tas nav nekas, bet mums pavisam cita lieta, tāpēc cīnāmies, lai pilsētā viss būtu pēc iespējas līdzenāks!” viņš min piemēru.
Var palīdzēt katram individuāli
Sava vienošanās biedrībai pastāv arī ar slimnīcu, ja kāds pēc avārijas vai nelaimes paliek ar kustību traucējumiem un ieslīgst depresijā, nespēj pieņemt jauno dzīves realitāti, Igors dodas ar šo cilvēku parunāties, morāli atbalstīt. “Pašam jau arī sākumā bija grūti. Izstāstot savu stāstu, var otram dot spēku, sajūtu, ka viņš nav viens. Es arī esmu ratos, bet es visu varu, man viss ir kārtībā!” Igors teic, un viņa minētie piemēri apstiprina, ka biedrības zināšanas un viedokli vērtē ļoti augstu.
Kuldīgā cilvēkus ratiņkrēslā pieņem kā daļu no sabiedrības – to apstiprina arī ikdienišķi notikumi. “Kad bija sasnidzis sniegs, es vienreiz uz ielas iestigu sniegā, pienāca apmēram 90 gadus veca tantiņa un mēģināja pavilkt ratus. Viņai spēka nebija, bet vēlme palīdzēt gan, pēc brīža apstājās garāmbraucošs auto, no mašīnas izkāpa vīrietis un mani izstūma no kupenas!” biedrības vadītājs smej.
Tas ir mazpilsētas šarms, kur diendienā satiktie cilvēki veido ciešu komūnu, to uzsver arī Sociālā dienesta vadītāja Sarmīte Segliņa: “Tā kā Kuldīgas novads ir neliels, mēs cenšamies palīdzēt ikvienam, kurš nonācis grūtībās.
Katru gadījumu izskatām individuāli, un, ja nepieciešami kādi pakalpojumi, kuru mums nav, meklējam izeju un iespēju to saņemt blakus esošajās teritorijās. Ja lielpilsētas to nevar atļauties, tad mūsu, mazas pilsētas iedzīvotāju, priekšrocība ir tā, ka pārsvarā jau mēs viens otru šeit pazīstam, varam katram pievērst lielāku uzmanību.”
Sociālajā darbā lielu atbalstu pašvaldībai dod nevalstiskais sektors, novadā ir aktīvas apmēram 17 sociālo jomu biedrības, to skaitā piecas invalīdu biedrības. Šobrīd visvairāk pieprasītais pakalpojums Kuldīgā ir aprūpe mājās, to izmanto 186 cilvēki.
Cilvēkiem ar invaliditāti pieejams asistenta pakalpojums, Kuldīgā to izmanto 86 cilvēki ar invaliditāti un 11 bērni. Daudzi vēlas saņemt arī psihologa konsultācijas, ir iespēja saņemt desmit tikšanās reizes ar speciālistu.
Pieejams arī ģimenes asistenta pakalpojums, kas māca ģimenēm sociālās prasmes, mentora pakalpojums, kas savukārt ir kā atbalsts, draugs un palīgs konkrētam cilvēkam. Labprāt tiek izmantotas arī Montesori, speciālā pedagoga nodarbības, logopēds, ergoterapeits, mākslas un mūzikas terapija.
Top divi jauni dienas centri
Kuldīgā tiek īstenots deinstitucionalizācijas (DI) projekts, kura laikā plānots uzbūvēt divus dienas centrus – vienu pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem un otru bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. Taps arī grupu dzīvokļi deviņām personām, kas atgriezīsies no institūcijām. Šobrīd dienas centru personām ar garīga rakstura traucējumiem regulāri apmeklē 15 cilvēki. Viņu ikdienu piepilda skatuves mākslas iemaņu apgūšana, sporta nodarbības, fizioterapeits un rokdarbi.
“Deinstitucionalizācijas projekts šobrīd ir plānošanas un projektēšanas stadijā, bet ļoti ceram, ka līdz 2023. gada beigām projekts tiks īstenots. Ar to saistīts arī “Kurzeme visiem” projekts, kur bērni ar funkcionāliem traucējumiem saņem sociālās rehabilitācijas pakalpojumus.
Kuldīgas novadā tie ir 28 bērni, kuri apmeklē fizioterapiju, mūzikas terapijas un citu speciālistu pakalpojumus, viņu pārstāvji saņem arī psiholoģisko atbalstu un fizioterapeita pakalpojumus. Iepriekš šis projekts ļoti lēnām iekustējās, bet tagad ir uzņēmis gaitu un katram bērnam ir paredzētas 100 tikšanās reizes ar dažādiem speciālistiem,” stāsta S. Segliņa.
Līdzīgu projektu īsteno biedrība “Kurzemes labklājības un mentālās pilnveides aģentūra”, tur tiek piedāvāti dažādi pakalpojumi bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm.
Gaida ne tikai pabalstus
Domājot par nākotni, Sociālā dienesta vadītāja atzīst, ka tagad arvien vairāk cilvēku vēlas saņemt ne tikai materiālo pabalstu, bet sociālo – atrast līdzīgi domājošos, iziet cilvēkos, būt sabiedrībā pieņemtiem, aprunāties, gūt zināšanas un pieredzi. Būtu jāattīsta sociālie pakalpojumi.
“Šajā laikā atbalsta grupas nevar darboties, bet nākotnē vēlamies, kad likumi to ļaus, atkal ieviest šādu palīdzību, piemēram, kādreiz regulāri tikās bērnu ar invaliditāti mammas, arī psihologs strādāja ar viņām un palīdzēja,” norāda dienesta vadītāja.
Iekļaušanās sabiedrībā esot atkarīga no paša cilvēka, Sociālajam dienestam vieglāk palīdzēt tiem, kuri paši atnāk, uzmeklē un vēlas sadarboties. “Mazpilsētā ir vieglāk, Rīgā, piemēram, tas noteikti ir grūtāk. Šeit, ja nezinām kādam vārdu, tad sejas ir pazīstamas un viens otru pieņemam. Arī līdzcilvēki – draugi, radi un kaimiņi – ir svarīgs atbalsts, kas mazā komūnā rada spēku spert soli ārpus mājās un rīkoties,” Segliņa skaidro.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
