“Multfilmā bija galvenie varoņi, kuriem savs romantiskais stāsts pamazām veidojās.” Sievietes stāsts par piedzīvoto pornoatkarību 13 gadu vecumā 0
Pētījumi rāda, ka aptuveni 90% cilvēku savā dzīvē ir skatījušies pornogrāfiju. Dažiem cilvēkiem ar to ir problēmas, dažiem nav. Tā Latvijas Televīzijas raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” atzīst pornogrāfijas ietekmes pētniece no Monreālas Universitātes Beāta Bēte. Viņa savos pētījumos runā par problemātisku pornogrāfijas lietošanu, kas piemīt aptuveni 4% no visiem tās skatītājiem. Ko tas nozīmē un kā pornogrāfija ietekmē nenobriedušu cilvēku, īpaši bērnu, prātus, skaidroja raidījums, vēsta “lsm.lv”.
“Aizliegtais paņēmiens” arī secināja, ka šobrīd Latvijā pornogrāfija netiek uzskatīta par veselībai būtisku problēmu, jo, piemēram, Sabiedrības profilakses un kontroles centrs, kurš regulāri mēra, cik Latvijas sabiedrība bieži smēķē vai cik bieži ēd dārzeņus, nemēra, cik bieži cilvēki skatās pornogrāfiju. Lai gan augošais pornogrāfijas patēriņš šobrīd pasaulē nereti tiek saistīts ar traucējumiem seksuālajā uzvedībā.
Jauna diagnoze slimību klasifikatorā
“Kompulsīvi seksuālās uzvedības traucējumi ir jauna diagnoze Starptautiskajā slimību klasifikatorā. (..) Tātad mums ir oficiāli diagnostikas kritēriji, kas apraksta šo problēmu. Mēs varam precizēt dažas seksuālās uzvedības formas, kuras ir diezgan bieži sastopamas starp šiem cilvēkiem, un problemātiska pornogrāfijas lietošana ir viena no tām,” norāda Monreālas Universitātes asociētā profesore Beāta Bēte.
Kā rodas atkarību risks? “Pārāk augsts dopamīna līmenis, receptori pierod, līdz ar to tas labsajūtas kaifs, kaifam vajadzīgs vairāk un vairāk tas dopamīns,” saka ārsts seksologs Artūrs Vāvere.
“Ir kaut kādi depresīvi stāvokļi, tas var viņus atbrīvot. Jauniešiem varētu būt arī tas uzmanības deficīta sindroms, kad visi liekas pret viņu slikti un šeit viņš var sevi samīļot un paskatīties porno un gūt tādā veidā kaut kādu mierinājumu, kas viņam nes pozitīvu sajūtu,” min Vāvere. Tiesa, ja cilvēkam ir partneris, arī var izrādīties, ka abu vēlmes un priekštati par seksu atšķiras. Vēl jo vairāk, ja tos ietekmējusi pornogrāfija.
“Man te bija kungs – 34 gadi.
Viņam tāda sajūta, ka, ja puisis ir kopā ar meiteni, viņam vienmēr ir jābūt uzreiz erekcijai. Ja viņam erekcijas nav, tātad viņš ir slims.
Rūtas stāsts. Ļoti nepatika tā sajūta, kas nāca pēc tam
Ja pornogrāfiskie materiāli mūsdienās ir tik viegli pieejami pieaugušajiem, kāpēc lai tos nelietotu arī jaunā paaudze. Ja kāda mājaslapa arī pajautā, ir vai nav tev 18 gadi, atliek vien uzklikšķināt, ka ir, un neviens pasi te neprasa. Turklāt dažādi pornogrāfiskie materiāli ik pa laikam pazib arī sociālajos medijos – gan “TikTok”, gan “Instragram”.
Lai arī tie tiek regulāri dzēsti, ne visu var uzreiz izdzēst. Mērķi skaidri – pornoindustrija šādā veidā meklē arvien jaunu auditoriju, un viens stāsts ir, kā šādas atklātas seksa ainas redz pieaugušie, bet cits – kā to visu uztver pavisam jaunas un nenobriedušas smadzenes.
“Piemēram, viens no manu kolēģu pētījumiem liecina, ka tagad pusaudži sāk skatīties pornogrāfiju aptuveni 11 gadu vecumā,” saka Monreālas Universitātes asociētā profesore Bēta.
Rūta ir 3. kursa medicīnas studente. Viņai šobrīd ir 21 gads, taču viņa jau paguvusi iziet cauri atkarībai no pornogrāfijas.
Viss sācies ar it kā pavisam nevainīgu multeni par bizbizmārīti jeb supervaroni Brīnummārīti un Melno kaķi. Taču šai pašai multfilmai ir arī fanu veidota pornogrāfiskā 3D versija, un solis no vienas uz otru nemaz tik liels. Rūtai tobrīd bijuši 13 gadi.
“Šajā multfilmā bija galvenie varoņi, kuriem savs romantiskais stāsts pamazām veidojās, un bija arī par to nedaudz domas – diez kā viņiem tālāk ies, un, iepazīstot šos fanu veidotos darbus, tur bija no sākuma tādi ļoti neitrāla rakstura, bet, ejot arvien dziļāk, tie kļuva arvien seksuālāki.
Un principā tas bija tas, kas pavedināja, ka man vairs nepietiek ar manām fantāzijām. Es gribu arī kaut ko sajust,” atceras Rūta.
Uzgājusi multfilmas pornogrāfisko versiju, Rūta sākusi ar tās palīdzību pašapmierināties, un tad jau tālāk gribējās redzēt arī ko īstāku, ar īstiem cilvēkiem. “Un tas ir tas, kas arī noveda līdz tam, ka es vispār meklēju pornogrāfiju, un pornogrāfiju atrast nebija grūti,” viņa saka.
Tā arī viss sācies, masturbēšana vismaz reizi nedēļā, savienojumā ar porno. “Bija vasaras, kad strādāju. Kaut kur 11 (gados) es dzirdēju vienu seksuāla rakstura dziesmu, kas sēja šo domu. Un līdz darba dienas beigām tā doma sēdēja manī visu laiku – urdīja, līdz es tiku mājās un varēju to īstenot,” viņa stāsta.
Mācības no tā necieta, bet attiecībās ar puišiem jutusies nebrīvi, nekofomfortabli. Neķītrās domas apgrūtinājušas komunikāciju, un viņa sākusi ar to cīnīties. “Man ļoti nepatika tā sajūta, kas nāca pēc tam. Un es sapratu, ka tas kauns un tās nepatīkamās izjūtas, kas nāk pēc tam, ka man tās riebjas vēl vairāk, nekā es izjūtu to mirkļa baudu,” stāsta Rūta.
Trīs gadus centusies piespiest sevi pārtraukt, izmēģinājusi dažādas metodes, arī sevis kaunināšanu. Taču tas nestrādāja. Līdz vienā brīdi tomēr Rūta pateikusi skaidru nē. Viņai arī palīdzējusi kristīgā piederība Mateja draudzei. “Par pornogrāfiju kā tādu gan kristīgajā vidē, vismaz manā laikā, kad es vēl augu, biju jaunāka, tik daudz nerunāja, bet es zināju, ka seksuālas attiecības ārpus laulības nav ietvertas Dieva plānā.
Un bija viens mirklis, kad pateica, ka īstenībā arī pašapmierināšanās un pornogrāfija ir kā seksuālas attiecības ārpus laulības, tikai nevis ar gluži citu cilvēku, bet fiziski pašam ar sevi.
Un, jā, tas bija viens no aspektiem, kas arī vēl vairāk pamudināja mēģināt no tā visa tikt vaļā,” viņa atceras.
Ar vecākiem par šo visu viņa tobrīd nedalījās, tikai pēc tam, pirmā viņas uzticības persona bijusi kāda meitene kristīgajā nometnē un tālāk jau arī draudzes mentors. Šobrīd sieviete seksuāli sevi vairs neapmierina un porno neskatās, nejūtot vajadzību jau aptuveni četrus gadus.
Savā pieredzē Rūta dalās ar citiem jauniešiem. Izrādās, ka viņa ar šādu pornoatkarību nav vienīgā.
Pornogrāfija ietver varas dinamiku, pazemojumu. Bieži arī vardarbību
Sevis apmierināšanu, atšķirībā no vairāku reliģiju pārliecības, mūsdienu zinātne neuztver kā veselībai ko kaitīgu un nosodāmu, bet pornogrāfija kā papildus stimuls agrīnā vecumā gan tiek uzskatīta kā pat bīstama.
Kādi ir risinājumi? Pirmais – censties mazināt pornogrāfijas pieejamību jaunās paaudzes viedierīcēs, bet otrais – runāt un izglītot, un izglītot arī vecākus, daudzi no kuriem, iespējams, vārdu “pornogrāfija” bērna klātbūtnē nespēj pat izrunāt.
