Monika Zīle: Šobrīd daudz vairāk prasītos sociālā kustība “Paldies Tev, ka uzturi Latviju!” 10
Daudzie no Latvijas aizbraukušie, protams, ir liela valsts un sabiedrības sāpe, un viņu prombūtnes aplūkošanā noieti vairāki etapi – no izmisīga apmulsuma par emigrantu lielo straumi līdz politiķu pusvārdos atzītai nevarībai to apturēt pašreizējos ekonomiskajos apstākļos un dīvainiem svešumā dzīvojošo tautiešu pielabināšanas žestiem. Viens patlaban vērojams tuvplānā Latvijas Institūta (LI) izpildījumā – jūlija beigās pieteiktā sociālā kustība “Gribu Tevi atpakaļ!” ir visnotaļ mīklaina un mulsinoša, skatoties no jebkuras puses. Pirmkārt tādam aicinājumam jābūt papildinātam ar konkrētu piedāvājumu, kura te nav, – par darbu runājot. Kaut gan LI mājaslapā teikts, ka kustību atbalsta uzņēmēji un nevalstiskās organizācijas, patiesībā uz labi atalgotām vietām var cerēt vienīgi mājās pārbraukušie augsta līmeņa speciālisti. Vēl nesaprotamākas līnijas kustības vaibstos ievelk mudinājums sūtīt ārzemēs dzīvojošiem radiem un paziņām LI mājaslapā atrodamās mākslinieka E. Megņa atklātnes ar jau zināmo aicinājumu. Nesākšu komentēt šo pasta balodīšu izskatu, kas jau pietiekami apsmaidīts sociālajos tīklos. Tikai gribētos noģist, kā kustības projekta vadība iztēlojas šo sūtījumu adresātus. Tie, kam joprojām cieša saikne ar tuviniekiem šeit, nav tukšu saukļu mērķauditorija. Tāpat diezin vai būs daudz cilvēku, kuri personīgi aicinās atpakaļ pavirši zināmus emigrantus, ar šo sūtījumu daļēji uzņemoties atbildību par sekām.
Labi apzinos, ka šīs kustības kritika ir, maigi sakot, slidena padarīšana un tāpēc vēl nav izpelnījusies nopietnu aplūkojumu. Jo pretī var saņemt pliķi: jūs tātad uzskatāt, ka nekas nav jādara aizbraucēju atgriešanai mājās, un lai viņi tur paliek mūžmūžos, vai ne? Noteikti jādara, taču nevis “kaut kas”, ar ko minētā sociālā kustība slima jau piedzimstot, bet jāsper ļoti konkrēti soļi Latvijā dzīvojošo labklājības celšanai. Tās līmeņa paaugstināšanās līdztekus birokrātiju mazinošām reformām valsts pārvaldē un uzņēmējdarbību veicinošam nodokļu režīmam ir daudz pievilcīgāki tēvzemes magnēti nekā sentimentālas uzrunas un jancīgi pasta sūtījumi.
Taisnību sakot, šobrīd daudz vairāk prasītos sociālā kustība “Paldies Tev, ka uzturi Latviju!”. Jo pat stingrākajiem patriotiem jau sāk aptecēties dūša un gribas uzsist dūri galdā: kad vara beidzot pamanīs arī tos, kuri sīksti turas Latvijas zemē par spīti visām grūtībām? Tiešām, ķibeles drūzmējas bariem: tiklīdz viena piebeigta, pie sliekšņa brēc nākamā. Ekonomiskās krīzes laikā valdība kūpošām galvām lāpīja budžetu. Krīze it kā atkāpās, bet valdības niķis grābt iedzīvotāju maciņā palika, un dienas kārtībā nāca bēgļu izmitināšanas raizes. Tām blakus, vēl skaļi nenosauktas, dīgst ar tautiešu atgriešanos saistītās problēmas: daži būtu mājāsbraucēji, ja valsts piedalītos atceļa finansējumā. Bet naudu visām vajadzībām gādā šeit dzīvojošie, kuri pat svētku uzrunās reti izpelnās skopu valsts pirmo amatpersonu paldies.
Īsti nezinu LI jaunā projekta politiskos vecākus. Runā, ka ideja piederot partijai, kuras popularitāte bīstami zvāļojas pie skuju takas robežas.
