Māris Zanders.
Māris Zanders.
Foto: Ieva Leiniša/LETA

Māris Zanders: Muļķis visbiežāk vienkārši ir muļķis 44

Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5
Kokteilis
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4
Kokteilis
2025. gads sola “stabilu melno svītru” 5 zodiaka zīmēm
Lasīt citas ziņas

Ir tāds salīdzinoši sens joks: “Tas, ka jūs esat paranoiķis, vēl nenozīmē, ka jūs neizseko.” Interpretējot šo dzēlību šī gada ģeopolitiskajā kontekstā, mēs iegūstam divas atziņas.

No vienas puses, ir skaidrs, ka Kremlis apzināti vairo stresa sajūtu t. s. kolektīvo Rietumu sabiedrībās, biedē un blefo.

CITI ŠOBRĪD LASA
No otras puses, būtu vieglprātīgi izlīdzēties ar “nevajag baidīties, jo tieši bailes ir Kremļa mērķis”.

Divi hronoloģiski neseni piemēri.

Centrāleiropai veltītais tīmekļa žurnāls “Vsquare” 18. oktobrī publicēja pētījumu par to, ka Ķīna ir ieguvusi būtisku ietekmi Roterdamas, Gdiņas un Antverpenes, Zēbriges ostās, kuras savukārt ir ļoti būtiskas NATO militāro piegāžu loģistikā.

Paturam prātā to, ka Ķīna atbalsta Krievijas agresiju pret Ukrainu, un to, ka kaut cik ievērojamas korporācijas Ķīnā, pat ja formāli privātīpašumā, nevar runāt pretī komunistiskajam režīmam.

Savukārt ASV līdzfinansētais un Latvijas skatītājam nu jau zināmais “Currenttime TV”, atsaucoties uz norvēģu “Dagbladet”, 19. oktobrī vēstīja, ka Krievu pareizticīgā baznīca (KPB) Norvēģijas teritorijā ir iegādājusies vairākus nekustamos īpašumus tuvu šīs NATO valsts militārajām bāzēm.

Domāju, par KPB saaugšanai ar Putina režīmu pierādījumi nav nepieciešami. Tātad, no vienas puses, varbūt situāciju nevajadzētu dramatizēt un paļauties, ka attiecīgās institūcijas un dienesti konkrētajās valstīs situāciju kontrolē.

No otras puses, tas, ka Kremlim ir izdevīgi pārspīlēt savu ietekmi un visuresamību, nenozīmē, ka riski nav reāli. Īsi sakot, ja runa ir par ģeopolitiskajiem draudiem, labāk, manuprāt, ir būt nedaudz paranoiskiem.

Citāda situācija, pēc manām domām, ir Latvijā iekšpolitiski. Ir pilnīgi skaidrs, ka tā būtiskā Latvijas politiski ekonomiskās elites daļa, kura gadiem ilgi ir labi dzīvojusi, apkalpojot plašā nozīmē Krievijas naudas plūsmas, savā Krievijas agresijas pret Ukrainu publiskajā nosodījumā ir, maigi sakot, nepārliecinoša.

Nemaz nerunājot par Krievijai joprojām simpatizējošiem ļaudīm, kuru skaits Latvijā arī nav mazs.

Pamats piesardzībai ir. Vienlaikus rodas iespaids, ka mēs pārspīlējam, tik daudzviet saskatot “patiesos plānus”, “īstos nodomus”, “aizkulišu vienošanās”, “reālo situāciju” un līdzīgi. Tādējādi iegūstot vidēji smagas paranojas kolektīvu stāvokli.

Reklāma
Reklāma

Piemēram, kad es lasu informatīvajā telpā par jaunās koalīcijas veidošanas procesu, ir sajūta, ka lasu ASV augstākās izglītības sfērai veltītus tekstus. Tie, protams, atkarībā no tā, kādu autoru un izdevumu jūs lasāt – visnotaļ kategoriskā tonī vēsta, ka augstākās izglītības sistēmā notiek paslepena varas sagrābšana un cilvēku indoktrinācija, ko veic vai nu “kreisie liberāļi”, vai, tieši otrādi, “trampisti”.

Jebkurā gadījumā rodas iespaids, ka, ja tā var teikt, normālu augstskolu amerikāņiem vairs nav. Latvijas kontekstā – nav vēl, kā saka, jauna valdība izveidota, jau tiek izgaršotas versijas par to, kad tā kritīs un kādas partijas veidos nākamo (tas ir, aiznākamo).

Formulēšu citādi: no politiskās cīņas viedokļa raugoties, ir pilnīgi normāli bojāt nervus konkurentam, kultivējot versijas par grupējumiem ar atšķirīgām interesēm konkurenta nometnē (te klasisks piemērs ir pēdējā laikā koši sazēlusī “aizkulišu informācija” par “Jaunās Vienotības” “virtuvi”).

Par pašiem politiskā procesa dalībniekiem man, vēlreiz, galva nesāp – ja kādam vāja nervu sistēma un analīzes spējas, nav jādodas politikā.

Bažas rada šādas gaisotnes “pārplūšana” uz sabiedrību kopumā, radot gandrīz vispārēju aizdomīguma atmo­sfēru.

Mēs meklējam un atrodam, protams, ne tikai slēptus nodomus politiķu un valsts pārvaldes rīcībā (tie tādi tradicionāli “aizdomās turamie”…), bet arī drošības struktūru, tiesu sistēmas, pat nevalstisko organizāciju un zinātnieku darbībā.

Es neraugos uz Latvijas sabiedrību ar “rozā brillēm”, es tikai vēlos atgādināt par 14. gadsimtā formulēto t. s. Okama asmens principu. Vienkāršotā izklāstā tas skanētu tā: ja jūs redzat, ka politiķis, ierēdnis, t. s. eksperts vai žurnālists rīkojas, jūsuprāt, nepareizi, tad palieciet pie vienkāršākā skaidrojuma. Proti, ka šis cilvēks ir nevis Kremļa, Sorosa vai Lemberga aģents, bet banāli muļķis (lieki teikt, ka ir daudzi varianti kombinācijām, piemēram, “pašiemīlējies muļķis”). Lokālajā līmenī visbiežāk nav nepieciešamības uzkurināt sevi ar “teorijām” par “apslēpto patiesību”.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.