Muļķīgs tracis ap Īles bunkuru 29
Vides aizsardzības kluba un vēl dažu Zemgales puses dabas draugu biedrību saceltais tracis par to, ka Īles nacionālo partizānu piemiņas vietā “Latvijas valsts meži” esot izcirtuši mežu un ka ar smago mežizstrādes tehniku pārbraukts pāri partizānu celtajam, pēc Latvijas valstiskuma atgūšanas atjaunotajam bunkuram, kā izrādās, ir vētra ūdens glāzē. Bunkurs stāv kā stāvējis, un piemiņas vietā nekāda mežu ciršana nenotiek.
Par to šonedēļ savām acīm pārliecinājās Saeimas deputāti Inguna Rībena (Nacionālā apvienība) un Mārtiņš Šics (Latvijas Reģionu apvienība), kuri kopā ar dabas draugu sabiedrisko organizāciju un plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem apmeklēja šo piemiņas vietu.
“Dažu personu lieka izbļaustīšanās,” tā pēc brauciena atzina Inguna Rībena. “Piemiņas vieta nav apdraudēta, nekāda meža izciršana šeit nenotiek,” viņa secināja. Bet, ņemot vērā, ka deputātei zvanījuši bijušie nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, paužot satraukumu par it kā pieļauto postīšanu, šoreiz viņa gribējusi aizbraukt un pārliecināties pati un nevis klausīties, ko stāsta citi.
Sabiedrībā tīšām palaistajai “pīlei” par Īles nacionālo partizānu piemiņas vietas izpostīšanu kājas, kā jaušams, aug citur. Tas ir muļķīgs mēģinājums pievērst uzmanību uzņēmuma “Latvijas valsts meži” veiktajām kailcirtēm Vilkukalnu un Krievukalnu mežu masīvā. Viena tuvākā šāda cirsma 2 hektāru platībā, kurai starpā ir Ružu ezers un privāta zeme, atrodas vairāku kilometru attālumā no nacionālo partizānu piemiņas vietas, tātad diezin vai varētu to tieši apdraudēt. Bet ir arī citas kailcirtes, kopā ar vēl plānotajām pavisam ap 30 hektāru kopplatībā, kas, pēc dabas draugu domām, šajā mežu masīvā vispār nav pieļaujamas.
Kā atzīst “Latvijas valsts mežu” vecākais mežu eksperts Kaspars Riže, strīds par šo meža masīvu starp apsaimniekotāju – valsts uzņēmumu “Latvijas valsts meži” – un dabas aizstāvjiem ilgst jau vairākus gadus. Dabas draugi uzskata, ka mežs ir aizsargājams un ka nekādas kailcirtes tajā nav pieļaujamas. Savukārt “Latvijas valsts meži” spriež, ka atsevišķos meža nogabalos veicot kailcirti, nekāds ļaunums mežam netiek nodarīts, drīzāk otrādi – tiek veicināta mežu dabiskā atjaunošana. Turpretī dabas draugi ir nesatricināmi savā pārliecībā, ka ar kailcirtēm tiek izpostīta meža zemsega un melleņu mētras, mežu ceļi tiek izbraukāti tā, ka pa tiem vairs nevarot ne ar divriteni pabraukt, ne kājām pastaigāt.
Saeimas deputāte Inguna Rībena uzskata, ka saruna par meža apsaimniekošanu, kurā speciālisti vērtētu, ko un kur drīkst cirst, ir vajadzīga. Bet tā nebūtu jājauc kopā ar Īles nacionālo partizānu piemiņas vietu, kuras uzturēšanā “Latvijas valsts meži” ieguldījuši ap 70 000 eiro.
Latvijas Dabas fonda padomes pārstāve Lelde Eņģele atzīst, ka sabiedrībā palaistā “pīle” par Īles nacionālo partizānu piemiņas vietas izpostīšanu ir pārpratums. Bet dabas aizstāvju satraukums ir pavisam par ko citu – “Latvijas valsts mežu” veiktajām kailcirtēm šajā mežu masīvā, ko gan vietējie iedzīvotāji, gan dabas aizstāvju biedrības uzlūko kā lielu apdraudējumu mežiem, kuru Zemgales pusē jau tāpat ir maz. Nebūtu pieļaujams, ka sabiedrība par šīm kailcirtēm uzzina tikai tad, kad mežā jau pilnā sparā strādā meža tehnika. Viņasprāt, kailciršu vietā biežāk būtu jālieto izlases cirtes, pēc iespējas saglabājot šo meža masīvu tādu, kādā savulaik cīņā pret padomju okupantu varu sev patvērumu rada Īles nacionālie partizāni.
Skaidrs ir tas, ka ar koka mūžu nepietiek, lai saglabātu nacionālo partizānu piemiņu mūžu mūžos.
