Vai mākslinieka veidota vides objekta nesaskaņota pārveidošana būtu jāpieņem kā ikdienišķa parādība? 16
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vai mākslinieka veidota vides objekta nesaskaņota pārveidošana būtu jāpieņem kā ikdienišķa parādība?
2018. gadā, godinot Latvijas simtgadi, dizainers Aigars Lenkēvičs (attēlā) ar vietējās pašvaldības atbalstu Dzērbenē izveidoja īpašu kinētisku vides mākslas darbu. Šogad, 2022. gada novembrī, bez saskaņošanas ar mākslinieku mākslas darbs tika būtiski pārveidots. “Kultūrzīmes” skaidro, kādēļ tā notika.
Pirms dažiem gadiem mākslas zinātniece Laima Slava “Kultūrzīmēm” teica: “Domāju, ka Latvijas valstij ir jēga pastāvēt tieši tādēļ, ka tā ir savas kultūras, kultūrvides veidotāja. Valstij, kura balstās tikai uz patērētājsabiedrības principiem, nav jēgas.”
Viens no pašiem skaistākajiem mūsu valsts publiskās mākslas izpausmes brīžiem ir Valsts godināšanas mēnesis – novembris.
Tas ir laiks, kad visā zemē mākslinieki un dizaineri izveido dažādus vides objektus; ciemu un pilsētu darbinieki cenšas izdaiļot apkārtējo vidi ar lielformāta vides objektiem, instalācijām. Dzejnieks Imants Ziedonis, runājot par Latvijas kultūras identitāti, teicis, ka kultūra ir pašapziņas kvalitāte un ļoti būtiski, lai Latvijas izdaiļošanas darbu veiktu profesionāli, jo šim darbam nepieciešama garīga vertikāle: “Es esmu dzejnieks un ļoti labi zinu, ka dzejoļi nedzejas valodā nevienā recenzijā savā pilnībā nav nedz pārtulkojami, nedz noformulējami.” Šajā sakarā Cēsu novadā uzvirmojusī vietēja mēroga nesaprašanās starp diplomēto dizaineru, SIA “Lampu darbnīca” vadītāju Aigaru Lenkēviču un vietējo Dzērbenes pašvaldību nav mērojama kā sīka lieta.
Mākslinieka redzējums un viņa radītais mākslas darbs laika gaitā mēdz piedzīvot dažādus, iespējami labi domātus “uzlabojumus”, tādi gadījumi nemaz nav retums. Piemēram, 2014. gadā daļu Rīgas iedzīvotāju un tūristu aizskāra galvaspilsētas pašvaldības ierēdņu itin kā labi domātā ikoniskās robežzīmes “Rīga” “izdaiļošana ar zilbaltu sirsniņu. Toreiz, aicinot saglabāt garumzīmi, interneta vietnē tika uzsākta pat parakstu vākšana.
Mākslinieks un uzraksta “Rīga” dizaina autors Valdis Celms “Kultūrzīmēm” akcentēja, ka toreiz notika mākslas darba degradācija – “no vides objekta tas pārtapa par kiču, vieglās saprašanas zīmi. Zīme latviešu valodā pārvērtās par vismaz desmit dažādās valodās lasāmu zīmi, no “Rīgas” par “Rigu” bez garumzīmes. Pēc latviešu tradīcijas sirsniņas liek uz tualetes durvīm. Rīga nav tualete, ko tur vēl citu teikt!
Iebilstu pret šādām interpretācijām – kaut kur Eiropā ir, un tad arī mums vajag! Tā ir provinciāla domāšana. Valsts nav jāveido desas šķēles dēļ, kultūra ir tā, kas mūs paceļ dievišķās esmes, radītāja līmenī.”
Mākslinieks uzsvēra, ka nepieciešams, lai šo patiesību saprastu arī mūsu valstsvīri, arī viņi ir jāaudzina, ne tikai mākslinieki un skatītāji.
“Lai labu darītu, jāsakārto sava dvēsele un domas. Mākslai vajag palīdzēt cilvēkiem apjēgt, ka esam tikai daļiņa no kaut kā daudz lielāka un varenāka. Ir cilvēka garīgās izaugsmes, esības un ir pasaules jautājumi, kas nepakļaujas ideoloģijām un ekonomiskajām sistēmām. Vērtība ir tad, ja spējam sadarboties kā kopība, tauta, nācija.”
Pagājušajā nedēļā, vērojot tukšo laukumu, kur vēl nesen atradās Dzērbenes pagasta centrālā svētku instalācija, “Kultūrzīmes” uzrunāja bijušā mākslas objekta autoru Aigaru Lenkēviču. Līdz šim viņa vārds Dzērbenē bieži izrunāts ar zināmu lepnumu – lai gan apvidū ienācējs no Rīgas, mākslinieks kopā ar dzīvesbiedri grafiķi Ēriku Mālderi pašā pagasta centrā izveidojuši radošo māju “Memberi”, profesionālajās aprindās abi bieži minēti kā skaistu un nozīmīgu mākslas darbu autori.
Arī Cēsu novada Vecpiebalgas apvienības pārvaldes mājaslapā Dzērbenes Tautas nama vadītāja Daina Šmite citu publiski pieejamo mākslas un tūrisma objektu vidū pieminējusi muzeja lepnumu – mākslinieku Aigara Lenkēviča un Ērikas Mālderes dizainēto “Laika upi”, kura plūst pa muzeja griestiem un stāsta par Dzērbenes vēsturi no senseniem laikiem līdz mūsu dienām, piebilstot, ka “Laika upe” katram jāredz savām acīm, jo “tas ir ļoti īpašs veidojums”.
– Kā radās pats mākslas darbs?
– Toreiz tuvojās Latvijas simtgade un sapratām, ka šeit, Dzērbenē, nemaz nav svētku noformējuma, nav vietas, kur nolikt svecītes, nav valstiski svinīgas vietas, kur pulcēties. Es uzdizainēju kinētisku vides mākslas objektu, kaut iecere bija plašāka, proti, no augšas skatoties, objektam bija jāveido bezgalības zīme. Bet – no augšas, no kosmosa jau neviens uz to nebūtu skatījies, turklāt naudas bija maz, pašvaldība no visām kopējām izmaksām piedāvāja finansēt vienu trešdaļu. Tas nebija daudz, bet to uztvēru kā savu ieguldījumu, dāvanu ar patriotisku uzrāvienu.
– Kurš aizsāka šo ierosmi, vai pašvaldības darbinieki, nolemjot jūs uzrunāt, novērtēja, ka pagastā dzīvo pazīstami mākslinieki?
– Droši vien drīzāk ideja bija mūsu. Agrāk dzīvojām Jūrmalā, tur iedzīvotāji kopā ar pašvaldību lika svecītes galvenās ielas malā, bet, atnākot dzīvot uz Dzērbeni, atklājām, ka svētku dienās te bija pavisam kluss un tumšs. Patiesībā jau viss attīstījās kopīgā darbā – pašvaldībā sēdējām pie viena galda, runājāmies gan par naudu, gan par ieceri, pie tā paša galda bija arī Daina Šmite.
Nesen viņa paziņoja, ka mani kā autoru nezinot, bet tas jau ir tikai birokrātisks, juridisks “atairējums”.
Jā, toreiz norunājām, ka objektu taisīsim, bet pat nauda netika samaksāta laikus un tikai pašā pēdējā brīdī, vēlā vakarā pēc vairākkārtējiem zvaniem, atsūtīja naudu materiāliem. Neko jau nevaru teikt, sistēma vienmēr ir līdzīga – nopērc, uztaisi pats, un tad kaut ko samaksā.
– Kas notika pēc Latvijas simtgades svinībām, vai objektu lietoja arī turpmākajos gados?
– Tika eksponēts, tiesa, tam pietrūka paredzētā apgaismojuma. Solīja finansēt arī atlikušo daļu, bet visi solījumi, kā jau vienmēr, palika solījumi. Bet – šogad objekts beidzot bija izgaismots! Tomēr sapratu, ka tas kļuvis ļoti dīvains. Piegāju tuvāk un sapratu – tas vairs nav mans darbs. Karogs jau gan bija, bet pavisam cits, bija pazudis s-veida izliekums, parādījies c-veida. Mana sākotnējā doma bija filozofiska – mēs esam valsts, valsts sastāv no daļām un daļas kopā veido karogu, vējā objekts bija kustīgs un tā gals itin kā iziris… Biju domājis gan par emigrāciju, gan mēģinājis iztēloties to, kas ar mūsu valsti varētu notikt nākotnē.
Viss tika pārveidots bez jebkādām konsultācijām, bet es esmu taču dzīvs autors, gandrīz ar roku aizsniedzams, pasaucams, bet nekā. Domāju, ka situācija ir klasiska, mēs nekad nebūsim vietējie, lai cik sākumā bijām entuziasma pilni un patriotiski.
Es jau saprotu, ir pienācis zināms diletantisma laikmets, par māksliniekiem kļūst visi tie, kuri jebkādā situācijā paņem rokās pindzeli. Šīs ir ļoti skumīgas noskaņas, jo, runājot ar citiem māksliniekiem, no kolēģiem dzirdu vienu un to pašu. Uz šo situāciju raugos ar ironiju un sarkasmu, mēģinu stāvēt tam visam pāri.
– Bieži jau māksliniekus nenovērtē, sakot – pat mazs bērns varētu labāk…
– Nemaz nejūtos revolucionārs, un nedomāju, ka mans darbs ir ģeniāls, bet, pirmkārt – runa ir par attieksmi. Viens variants – tā bija muļķība, bet tas nav atbalstāms, sevišķi no Tautas nama vadītājas puses. Otrs variants – tā bija apzināta darbība, kas būtu atbalstāma vēl jo mazāk. Trešo variantu nesaredzu, tāda nav. Tomēr būtu jāceļ latiņa, uz ko tiekties, protams, ir augstprātīgi iedomāties, ka es esmu profesionālis, tas daudziem liekas aizvainojoši. Šādā gadījumā tiek devalvēts jēdziens “mākslinieks”. Protams, vienmēr būs cilvēki, kuri nemaz nesapratīs, kā var justies mākslinieks, kura garadarbu vienkārši ņem un iznīcina. Ir skumji, ka tevi nenovērtē.
…
Autortiesību likuma 2. pantā noteikts, ka “autortiesības pieder autoram, tiklīdz darbs ir radīts, neatkarīgi no tā, vai darbs ir pabeigts. Autortiesības ir attiecināmas uz literāriem, zinātnes, mākslas un citiem šī likuma 4. pantā minētajiem darbiem, arī nepabeigtiem darbiem neatkarīgi no darba uzdevuma un vērtības, izpausmes formas vai veida. Autortiesību piederības apliecināšanai nav nepieciešama reģistrācija, darba speciāla noformēšana vai kādu citu formalitāšu ievērošana”.
Dzērbenes Tautas nama vadītāja Daina Šmite savulaik parakstījusi dokumentu, kas apliecina maksājumu par vides objekta izgatavošanu mākslinieku uzņēmumā “Lampu dizaina darbnīca”. Īsts mākslas darba izveidošanas līgums starp mākslinieku un Tautas namu tā arī neesot noslēgts un tāpēc vadītāja uzskata, ka autortiesības nav pārkāptas. Tagad, vairākas nedēļas pēc notikušā, Daina Šmite “Kultūrzīmēm” uzsvēra, ka “tik tiešām neviens ļaunu nebija domājis un rīkojies apzināti, kā arī nemaz negribēja aizskart pašu mākslinieku vai viņa autortiesības”.
– Kā notika, ka šo vides objektu pārveidojāt bez saskaņošanas ar mākslinieku?
– Mūsu jaunā koncepcija būtu bijusi pavisam cita, bet laikā neizžuva kokmateriāli un puiši, parasti remontstrādnieki, neko ļaunu nedomādami, vienkārši paņēma veco darbu un, kā nu prazdami, centās izdarīt labāk. Droši vien viņi pat neiedomājās, ka šis darbs kādam pieder. Visiem ir tik daudz darba, neviens jau nesēdēja pie dokumentiem un tos nepētīja. Ko es vairs šajā situācijā varēju izdarīt? Protams, jāņem vērā, ka mākslinieku orģināldarbi ir arī dārgi un pašvaldībai trūkst līdzekļu. Četrus gadus karogs bija jau nostāvējis un gribējās citu noformējumu, atzīstu, ka sanāca ātrais variants. Vienlaikus ļoti daudzi vietējie iedzīvotāji priecājās par jauno svētku noformējumu.
– Jebkuram mākslas darbam gan arī spēkā autortiesības…
– Varbūt tā tiešām bija mūsu kļūda, objektu neuztvērām kā ārkārtīgi saglabājamu mākslas darbu, tagad esmu pētījusi arī līgumus, no sākuma man tas pat neienāca prātā.
Vairāki mākslinieki teikuši, ka viņi saprotot, ka vides objekti, instalācijas jau nav paredzētas lietošanai simtiem gadu.
Toreiz mēs visi tiešām sēdējām kopā pie viena galda un runājām, ka Dzērbenes centrā būtu vajadzīgs svētku noformējums, jo citiem pagastiem tāds jau bija. Darbs nostāvēja un tika lietots četrus gadus, jāatzīst, bieži no vietējiem dzirdējām, kāpēc mūsu svētku noformējums ir tik bāls. Tā tiešām bija, lai gan karogs atradās kalna galā, no attāluma tas nemaz nebija īsti saredzams. Bet tā, protams, bija gaumes lieta, tuvumā tas izskatījās ļoti labi un arī mākslinieka doma bija precīza.
Tikmēr rakstniece Inguna Bauere šo gadījumu savā blogā komentējusi, minot, ka ir tik rūgti klausīties mākslinieku atziņās pēc gauži nepatīkama atgadījuma par radītā mākslas objekta patvaļīgu pārveidošanu bez pārrunām un saskaņošanas ar autoru, kurš taču dzīvo divu soļu attālumā no lemjošajām personām.
“Sižetu par šo vietējo skandāliņu nofilmēja “ReTV”. Mēs nemaz nezinām, kas ir darba autors, jo projekta pieteicējs bija “Lampu dizaina darbnīca”,” tajā pārpratumu skaidroja vietējā kultūras darbiniece. Visā nopietnībā! Nezinot. Kaut Dzērbenē pat klejojošam kaķim skaidrs, ka Lampu darbnīca = dizainers Lenkevičs, un otrādi!”
