Egils Līcītis: Muižnieks izcels Staburagu 7
Lielie politiskie sabiezējumi (Solvitas ūjināšana pensionāriem) aizēnojuši citus tikpat svarīgus notikumus. Proti, kādus līdzstrādniekus sev pie labās un kreisās rokas nosēdinājis jaunais Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks. Un tās ir personas kā ar politisku pagātni, tā ar UZSKATIEM. Prorektoru vidū ir ultraliberāļu nīstā konservatīvā valodniece Ina Druviete. Arī politologs Jānis Ikstens, par kuru kā mērenu, ieturētu cilvēku man labpatiktu labu domāt. Muižnieka biroju vadīs pavisam “politiski nevēlama” eksministre Baiba Broka no Nacionālās apvienības. Tāda rektora izvēle šķiet pazīme, ka valsts visuaugstākās mācību iestādes kurss tiks ievirzīts mazliet citā gultnē.
Zināmām “kultūrmarksistu”, Sorosa mācības mantinieku, kreisi noskaņotām aprindām tas JAU nav paslīdējis secen bez ievērības. Muižnieka izdarītā atlase viņiem ir “bomba”! Kas zin, vai pašreizējai ņurdēšanai, nevalodām skābuma tonī pēc atgriešanās Alma Mater 1. septembrī un, jo sevišķi rektora “kabinetam” uzsākot pārkārtojumu darbu, nepievienosies skaļāki parkšķi un vesels varžu koris.
Kolīdz radās iespēja, no ganiņiem cēlusies, arāju, audēju, ratiņu dreimaņu un jēru slakteru tauta savas meitas un dēliešus sūtīja augstās skolās. Tievs kā skelets saimniekdēls fuksis ieradās no laukiem un, labā profesoru kopšanā nodots, smēla ar krūzi no gudrības akas, remdēja zināšanu slāpes, tiecās pēc gara gaismas, un pārsvarā šis gars iemājoja studentā ļoti nacionāli piesātināts. No pirmskara Latvijas Universitātes plūda zinātnisku atziņu Daugava, prestižs slējās augstāk par Pētertorni, šeit izpildīja lietišķus pakalpojumus Republikai, noteica valsts sabiedrisko dzīvi. Par to ir atmiņas kā par nogrimušo Staburagu.
Arī patlaban LU vajadzēja baudīt augsto gaismas pils reputāciju un autoritāti kā toreiz. Nav jau mūsdienās tās sabiedriski politiskā vērtība nokritusies līdz nullei, taču kādreiz augstās debesis nav sasniegtas. Dažādu iemeslu dēļ. Jo pastāv konkurējošās augstskolas, jo pastāvīgi noniecina Latvijā iegūstamo augstāko izglītību utt. Taču ir vēl viens iegansts reputācijas kritumam. Nav retums, ka no turienes dzirdams tāds pseidozinātniskums un vēdī tāds antilatviskums, kā baznīcā būtu ienācis Antikrists, bet Raiņa bulvārī izvietota Tumsas pils. Aizstāvot Satversmes preambulas pieņemšanu, prof. Maija Kūle runāja par “kreisi nenormālām idejām”, kuru autoriem šķiet, ka viņi ir pasaules naba. Izmantojot labdabīgo demokrātiju neierobežot zinātnisko pētījumu un akadēmisko vidi, Universitātē ieperinājušies “pētnieki”, mācībspēki ar savdabīgiem uzskatiem. Vieni ir piesūcekņi dažādu pasugu bezsakņu kosmopolītismam, otriem naids pret nacionālo, citi degradējušies tiktāl, ka biedrojas ar Girsa – Osipova kompāniju. Jedritvaikociņ! – sašutumā iesaucas sabiedrība –, kas tā par sēra smaku! Kādus zirgābolus viņi tur saražo un uzdod par zinātniskiem darbiem, ko iemāca studentiem un cik tālu liberālismā bez krastiem, akadēmisko brīvību deformācijā var iet! Vai līdz kangarismam?
Politkorekti domāsim, ka dīvainie pētnieki, sasituši olveida galvas, uz vecuma pusi iedarbinās smadzenes, atgriezīsies pie nacionālo vērtību, ideālu godāšanas. Viņi ir meklētāji, kā tādi pārstrādājams, pāraudzināms materiāls. Tomēr Universitāte ir latviskās inteliģences, gara kultūras darbinieku kalve, un LU beigušie veidos nākotnes Latviju. Noteikti, ka Muižnieka komanda meklēs ceļu, kā atjaunot nacionālās augstskolas prestižu tēvzemē.
