“Muižniekos” zaļo dārzs un zied senču stādītās rozes 0
“Dur mugurā? Kad sāk pļaut zāli, visas sāpes pāriet. Kad izpļauts grāvis, esmu tik lunkans, ka nevajag nekādus ārstnieciskos vingrinājumus,” mundri teic “Latvijas Avīzes” pastāvīgais abonents Jānis Ruķeris (81), kurš saimnieko “Muižniekos” Rundāles pagasta apdzīvotajā vietā Ziedoņi. Ar dzīvesbiedri Ilgu (78) viņi saglabājuši seno 1926. gadā celto divstāvu namu, to uzlabojuši un kopj senču izloloto skaistumdārzu.
Tik sens tas stāsts…
“Muižniekos” jūtams muižnieku gars tiešā nozīmē, jo ēka atrodas netālu no Bornsmindes muižas kungu mājas, kuras pēdējais īpašnieks līdz Latvijas agrārajai reformai 1920. gadā bija Vladimirs fon Šepings. Parkā joprojām saglabājušies senie koki, kas vēl liecina par to, ka 19. gs. Lielupes krastā veidots ainavu parks ar liepu alejām, pēcāk iekopts kā dendroloģiskais parks. 1962. gadā kungu māja pārbūvēta pēdējo reizi un ieguvusi pašreizējo izskatu. 20. gs. 50. un 60. gados tur bija izvietotas Valsts Saulaines lauksaimniecības tehnikuma kopmītnes. No 1967. līdz 1992. gada vidum muižas ēkā atradās tuberkulozes slimnīca. 1993. gada jūlijā Bornsmindes muiža nonāca Rundāles pagasta pašvaldības īpašumā, patlaban gan tā ir nolaista. Iespējams, ka tieši zīmīgā fakta dēļ, ka muižniekam atņēma zemi un to iedalīja Jāņa Ruķera vectēvam Jānim par kauju nopelniem Latvijas armijā, māja ieguvusi nosaukumu “Muižnieki”. Interesanti, ka Bornsmindes muižā pirms kara atradusies tā dēvētā Ziedoņa dārzkopības skola (atklāta 1927. gadā), kurā daiļdārzniecības un mājsaimniecības zinības ieguvusi arī Jāņa Ruķera mamma Vilma. Viņa tad arī iesāka mājas apzaļumošanu, iekopa daiļdārzu, kopā ar dzīvesbiedru Kārli uzcēla siltumnīcas. Kārļa mūžs gan bijis īss, slimības dēļ no dzīves aizgājis 37 gadu vecumā…
Mammas stādītas rozes
“Lūk, šīs sarkanās rozes ir vēl manas mammas Vilmas stādītas,” norāda Jānis un piemetina, ka no mājas pirmsākuma saglabājusies arī kuplā liepa, dižie ozoli un varenā tūja. “Māja laika gaitā uzlabota – ārsienas, kas celtas no betonam līdzīgiem grants un kaļķa javas nelieliem blokiem, pārkrāsotas, ielikti jauni koka logi, ozolkoka durvis, nomainītas notekcaurules. Pirms diviem gadiem namam uzlikts jauns skārda jumts, vecais (no Austrālijas, ar strausa attēla zīmogu) bijis lodēts, metināts vairākas reizes, taču tik un tā laidis cauri lietu. Kara laikā īsu laiku mājā atradies vācu štābs, netālu laboti nacistu tanki, ēkas viena siena bijusi sašauta… Uzbūvēta cita veranda, jo vecā arī cietusi kara laikā, izbiruši logi ar vitrāžām. Toties istabas gan saglabājušas agrāko izskatu, arī krāsns un pirmskara mēbeles.”
Ieskats ģimenes vēsturē
Ap māju – gaumīgs dzīvžogs, dārzā kuplo flokši, vairākās krāsās mirdz rožu ziedi, smaržo lilijas. Zāliens tik iekopts, ka noaujam kājas un ļaujamies zemes enerģijas pieskārienam. Dārzs ir Jāņa dzīvesbiedres Ilgas aprūpēts, saudzēts. “Nāciet nu uz brīdi koku paēnā piesēst pie galda!” viņa aicina. Uz galda – kanna ar kafiju un meitas Ilzes tikko ceptā rabarberu plātsmaize – tik garda, ka mutē izkūst viens un divi. Jānis atnes fotoalbumu, un ieskatāmies ģimenes vēsturei acīs. “Re, te mājas cēlāju, mana tēva Kārļa un Vilmas, kāzas. Abi tik skaisti! Mēs ar Ilgu apprecējāmies 1966. gada 26. martā, biju nesen atgriezies no dienesta. Esam izaudzinājuši trīs meitas, ir četri mazbērni un divi mazmazdēli, viņi dzīvo ārzemēs, taču prot arī latviešu valodu,” gandarīts Jānis. Ilga pastāsta, ka padomju laikā strādājusi kolhozā “Lielupe” par galveno grāmatvedi, pēcāk par galveno revidenti, savukārt Jānis bijis šoferis. “Strādājot Saulaines lauksaimniecības tehnikumā, esmu pabijis vai visā PSRS, uz Ukrainu vedu zirgus, uz Aizkarpatiem graudus, šīferi, uz Maskavas izstādi aitas, kāpostgalvas pat aiz polārā loka. Daudz redzēts un piedzīvots. Piemēram, gucuļu viesmīlība – nereti nācies pārlaist nakti ne vien auto kabīnē, bet arī kādā mājā. Manis cienāšanai kauts pat gailis un nakts vidū sarūpēti trīs litri stiprā dzeramā. Guļu, kad piepeši pulksten četros uz gultas gala uzmetas gailis un rauj vaļā rīta dziesmu…” Dzimst gaisma jaunai ievesmai. Jānis akcentē: “Nav tādas dienas, kad nebūtu ko darīt!”
