Muflons. Savvaļas cēlā aita 0
Aita ir un paliek aita, to mednieki, kuru valstī šis dzīvnieks dzīvo, sacījuši ne reizi vien.
Lai arī savvaļas aita, tomēr ne pārāk gudra. Tā daudzi domā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Eiropā vietās, kur pēdējos gados palielinājusies vilku populācija, muflonam sāk klāties arvien grūtāk. Patiesībā pat kritiski grūti, jo aita ir aita, bet vilks ir vilks. Un vilkiem aitas ir viens no vienkāršākajiem un pieejamākajiem medījumiem.
Latvijā mufloni dabā vēl īsti nav manīti, lai gan tiek turēti dažādos briežu dārzos iežogojumā. Tomēr drošības pēc muflons ir iekļauts arī Latvijai neraksturīgo un invazīvo medījamo dzīvnieku sarakstā.
Ja mežā redzat muflonu – jums ir visas tiesības to nomedīt un trofeju lepni pielikt pie sienas. Domājams gan, ka muflons mūsu dabā ilgi neizdzīvos, it īpaši tur, kur ir daudz vilku.
Muflona dabiskā dzīves vide ir Kaukāzs, Anatolija, Irākas ziemeļi un austrumi, Irāna, Armēnija. Agrāk to dzīves vide stiepās līdz Krimai un Balkāniem, kur tie izzuda pirms 3000 gadiem, bet vēlāk atgriezās Bulgārijā.
Vēlāk mufloni tika introducēti arī Eiropā – Portugālē, Spānijā, Francijā, Vācijā, Itālijā, Šveicē, Austrijā, Nīderlandē, Beļģijā, tāpat arī Čehijā, Polijā, Slovākijā un Slovēnijā, Ungārijā, Rumānijā, pat Kanāriju salās, kā arī dažās Eiropas ziemeļu valstīs – Dānijā, Zviedrijā un Somijā.
Muflonam izdevies sekmīgi izdzīvot visās šajās valstīs, tādēļ teorētiski arī Latvijā savvaļā tam būtu jājūtas tīri labi. Tāpat mufloni introducēti arī Ziemeļamerikā medību nolūkiem, tomēr tīrasiņu muflonu ir maz, jo tie ļoti sekmīgi pārojas ar mājas un lielragu aitām.
Eiropas muflons (Ovis orientalis musimon) ir vismazākā no muflonu pasugām un sākotnēji bija sastopams tikai Vidusjūras salās – Korsikā un Sardīnijā, bet vēlāk bija tas, kuru introducēja citos Eiropas reģionos.
Mufloniem ir sarkanīga līdz tumši brūna spalva ar tumšām strīpām, kā arī gaišiem plankumiem uz muguras. Tipiskie uz leju lokā izliektie ragi ir tēviņiem. Pieaugušu tēviņu ragi ir ieliekti, reizumis veidojot pat līdz 85 cm garu loku. Mufloni ir vienīgie dzīvnieki, kam veidojas šādas formas ragi, kas turklāt turpina augt visu mūžu. Muflons nav liels. Plecos tēviņi būs ap 0,9 m augsti, ķermeņa masa – līdz 50 kg, savukārt mātītes sver ap 35 kg.
Muflonu auniem ir izteikta dominance bara hierarhijā. Pirms riesta, kas var ilgt no rudens beigām līdz ziemas sākumam, auni izcīna savu vietu zem saules, lai iegūtu piekļuvi aitām un spētu nodot savus gēnus tālāk. Auni cits ar citu cīnās, lai iegūtu tiesības pāroties. Dzimumbriedumu mufloni sasniedz divu līdz četru gadu vecumā, un jaunajiem auniem jāpierāda savs spēks, līdz tiem izdodas piekļūt pie kādas aitiņas. Tam nepieciešami vēl papildus kādi trīs gadi. Arī muflonu aitām ir līdzīgs attīstības process, ir jāiegūst barā sociālais statuss pirmo divu gadu laikā, lai gan aitas var vairoties arī tad, ja tām nav augsts statuss barā. Grūsnība mātītēm ilgst piecus mēnešus, un vienā reizē var piedzimt viens vai divi mazuļi.
Tā kā oriģināli mufloni ir kalnu dzīvnieki, kuri dzīvo zonā, kur vairs neaug koki, tiem ir ļoti attīstīta redze. Acu izvietojums mufloniem sniedz plašu redzes lauku, pat nepagriežot galvu. Vecākiem pieaugušiem tēviņiem redzamību gan ierobežo to ragu galu atrašanās vieta. Rezultātā auni mēģina ragu galus nodeldēt. Muflons cilvēku var ieraudzīt pat 1000 metru attālumā, liela atšķirība no briežiem, kuri vairāk paļaujas tieši uz ožu. Muflons ļoti labi saskata kustību. Ja muflons pamanīs kustību, tas nekavējoties pagriezīs galvu, lai apskatītos, kas gan tur bija. Un tikai tad mēģinās iegūt papildu informāciju – ostot gaisu, mēģinot saklausīt notiekošo, lai novērtētu briesmu draudus.
Tāpat muflonu redze nodrošina saikni ar baru. Ja muflons ir nomaldījies, vispirms tas skries šurpu turpu, meklējot pārējos, un tikai tad pieslēgs ožu. Mufloniem ir plašs vokālais repertuārs, un balsi var iedalīt kontakta saucienos un briesmu brīdinājumos. Vēl ir īpašs tonis, ko izdveš auns riesta laikā. Tikai dažas minūtes pēc jēra piedzimšanas mātīte izdod īsu, blējošu skaņu, kuru jērs atkārto. Tādā veidā mātīte sauc savu mazuli. Uztraukumā muflons izdveš šņācošas skaņas caur degunu. Bieži vien brīdinājuma saucieni tiek apvienoti ar nervozu priekškāju sišanu pret zemi. Kad traucējums nav liels, muflona sauciens būs kluss, bet pieaug skaļumā, palielinoties briesmām. Bara vadonis var izdvest šo skaņu un tad mesties bēgt. Ja šo brīdinājuma skaņu izdveš kāds cits no bara, pārējie ieņem aizsardzības pozīciju, bet tik un tā gaida bara vadoņa rīcību.
Mufloni veido nelielus barus, un vecākā aita kļūst par bara vadoni. Ārpus riesta tēviņi parasti dzīvo atsevišķās grupās. Muflons ir zālēdājs. Tāpat mufloni ēd koku mizas, tādā veidā nodarot lielus postījumus.
Muflona ragi ir ļoti iekārojama trofeja. Ir mednieki, kuri uzskata, ka medījams ir tāds auns, kam ragu gali sniedzas līdz pat acu kaktiņiem, ja skatās no sāniem. Ja ragu garums sasniedzis 68 līdz 73 cm, būtu iespējams iegūt CIC bronzas medaļu. Ja ragi ir 73 – 78 cm, pienāktos sudraba medaļa. Ja ragi garāki par 78 cm, varētu saņemt zelta medaļu.
Jānorāda gan, ka ragu garums nav vienīgais rādītājs, kas tiek ņemts vērā, aprēķinot trofejas vērtību. Nozīme ir arī ragu apkārtmēram. Muflona auna cena ir no 500 līdz pat 9000 eiro atkarībā no dzīvnieka trofeju vērtības. Piemēram, Ungārijā muflonu medību paketes sākuma cena ir ap 3500 eiro par piecu dienu piedzīvojumu. Ir arī pieejamas zemākas cenas, piemēram, viena diena Austrijā var izmaksāt ap 960 eiro, savukārt divu dienu muflonu medības Francijā – ap 2300 eiro.
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” decembra numurā
