Lai pensionāri ietu sabiedrībā, Polijā izveidotas trešās paaudzes universitātes 2
“Ja ļaujat cilvēkiem pēc darba gaitu pabeigšanas neko nedarīt un sēdēt mājās, divu gadu laikā viņi kļūst sociāli neaktīvi un jums būs viņiem jāsniedz vairāk, nekā viņi dos citiem. Tādēļ Polijā ļoti lielu uzmanību pievēršam gan tam, kā iespējami ilgāk saglabāt senioru sociālo un fizisko aktivitāti, gan tam, kā pagarināt cilvēku darba mūžu. Demogrāfiskā situācija liecina, ka kļūstam arvien vecāki. 2010. gadā uz četriem strādājošiem pie mums bija viens pensionārs, turpretim 2035. gadā būs viens pensionārs uz diviem strādājošiem, un tā jau būs dramatiska situācija,” atzīst Polijas Darba un sociālās politikas ministrijas Senioru politikas departamenta direktore Marzena Breza.
Cilvēku darba mūža pagarināšanai nācās pieņemt jaunus noteikumus attiecībā uz pensionēšanās vecumu, paredzot, ka 2020. gadā sievietes varēs pensionēties 62 gadu vecumā (2013. gadā – 59,4 gadu vecumā), bet vīrieši – 67 gados (2013. gadā – 65,4 gados), taču 2040. gadā jau abi dzimumi pensionēsies 67 gados.
Kā stāsta šīs ministrijas darba tirgus analītiķis Mariušs Želonka, cilvēki atzīst, ka viņi strādāt negrib. Tomēr darba tirgū nāksies palikt ilgāk, jo arī Polijā līdzīgi kā Latvijā tiek prognozēta arvien pieaugoša iedzīvotāju skaita samazināšanās, kas ietekmēs darba tirgu.
Tas šajā valstī liek arī labvēlīgāk raudzīties uz viesstrādniekiem, kuru īpaši daudz Polijā ir no Ukrainas. Pieņemti arī noteikumi, lai darba tirgū aizsargātu pirmspensijas vecuma cilvēkus – piemēram, četrus gadus pirms pensionēšanās vecuma viņus nedrīkst atlaist no darba.
Savukārt valsts programma par ilgtermiņa senioru politiku Polijā 2014. – 2020. gadam paredz uzlabot uzņēmumu organizatorisko kultūru un darba vidi attiecībā uz cilvēkiem pēc 50 gadu vecuma. “Ir jāmāca uzņēmumiem, kā pareizi attiekties pret darbinieku gados, jo pēc tam būs atdeve no šiem pasākumiem,” saka Mariušs Želonka. Jāpiebilst, ka cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības jautājums tiek risināts, nosakot, ka uzņēmumā, kurā ir vismaz 25 darbinieki, 6% darbinieku jābūt ar invaliditāti. Rehabilitācijas programmu ietvaros cilvēkiem palīdz ātrāk atveseļoties no savas slimības un atgriezties darba dzīvē. Savukārt, lai aizkavētu vecāku cilvēku invaliditāti, valstī darbojas jau minētā ilgtermiņa senioru politikas programma. “Mēs vēlamies, lai poļu cilvēki ir aktīvi tik ilgi, cik vien tas ir iespējams. Un, ja viņi būs aktīvi, tad ilgāk būs veseli un dzīvos ilgāk labā kondīcijā,” uzsver Marzena Breza.
Lai vecāki ļaudis bezmērķīgi nesēdētu mājās un nejustos nevienam nevajadzīgi, bet ietu sabiedrībā, atrastu sarunbiedrus un kopīgas aktivitātes, daļa projektu tiek īstenoti trešās paaudzes universitātēs. Pavisam to Polijā ir 500, tās atrodas pat mazās pašvaldībās. Pavisam valstī pašlaik tiek finansēti 700 projekti dažādām vecuma grupām.
“Šajās universitātēs senioriem iespējams apgūt svešvalodas, jaunās tehnoloģijas, izglītoties vispārējās veselības jautājumos un pirmās palīdzības sniegšanā, kas ir ļoti svarīgi vecākiem ļaudīm, gerontoloģijā un vietējā reģiona vēsturē. Pavasara un vasaras periodā nav tādas trešās paaudzes universitātes, kurā nebūtu nūjošanas, ūdens aerobikas vai citu fizisko aktivitāšu nodarbību, parasti vismaz vienu līdz divas reizes nedēļā. Nūjošana ir ļoti populāra vecāku ļaužu vidū, jo tā ir lēta. Šādiem ļaudīm jāpiedāvā lētas nodarbības, citādi viņi nenodarbosies,” secinājusi Marzena Breza, uzsverot, ka tieši no ļoti aktīvas vietējās politikas atkarīga šo trešās paaudzes universitāšu pastāvēšana.
Protams, valstī mērķtiecīgi tiek attīstītas arī citas senioru aktivitātes, piemēram, ļoti daudzi cilvēki pēc 50 gadu vecuma jau iesaistījušies brīvprātīgā palīdzības sniegšanā citiem. Tomēr M. Breza neslēpj, ka patiesībā seniorus no sociālās aprūpes institūcijām vajadzētu atdot atpakaļ darba tirgū.
Latvijā
Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktors Imants Lipskis: “Projektā “Latvijas visaptverošas aktīvās novecošanās stratēģijas izveide iedzīvotāju darba mūža pagarināšanai un uzlabošanai”, kas tiek īstenots programmas “Progress” ietvaros un ilgs no šā gada marta līdz 2016. gada februārim, izvēlējāmies sadarboties ar vairākām valstīm. Piemēram, ar Austriju, jo Latvijai ar to bijusi ilggadēja divpusēja sadarbība un tieši Austrijā ir viens no zemākajiem bezdarba līmeņiem. Pēdējos gadu desmitos viņi arī attīstījuši daudzas labas programmas gan attiecībā uz darba tirgu, gan arī veselības un sociālo jomu. Tāpēc Austrija ir kā labās prakses piemērs visā Eiropā.
Arī Igaunija ir izstrādājusi savu nacionālo stratēģiju. Kāpēc mums ņemt kaut ko abstraktu no rietumvalstīm, ja varam tepat no kaimiņiem labo praksi paskatīties.
Polijai kā lielai valstij ir vairākas programmas, kas dalās gan nacionālā, gan reģionālā līmenī, un Poliju izraudzījāmies tāpēc, ka šajā valstī pēdējos gados ļoti liela uzmanība pievērsta tieši senioru politikai un veidotas jaunas struktūras, un to mēs varētu no viņiem mācīties. Protams, mēs netaisāmies kopēt kādas valsts modeli. Šāda veida projekti, ko atbalsta Eiropas Komisija, ir labi tieši ar to, ka ļauj pārņemt labāko, kas ir citās valstīs, un uzzināt to, ko nevajadzētu darīt, lai izvairītos no kļūdām.”
