Jābūt striktai plānošanai 0
Lielākās izmaksas ābolu audzēšanā veido vainaga veidošana, ražas novākšana, liecina LLKC veiktais bruto seguma aprēķins. L. Rezgale piebilst, ka vēl pie lielākajām izmaksām būtu jāpieskaita arī gatavās produkcijas uzglabāšanas izmaksas, kas sadārdzina preci. Tiesa, bruto segumu neesot iespējams izveidot vienu visiem, jo katrai saimniecībai ir atšķirīga situācija – šķirnes, audzēšanas tehnoloģija, realizācijas iespējas, ābolu iepakošanas veids, šķirošana. “Pateikt vienu skaitli nav iespējams, atšķiras arī pa gadiem. Ja nav ražas, tad ir vēl trakāk, jo pietrūkst līdzekļu, lai maksātu par obligāti darāmo – vainagi jāveido, zāle jāpļauj, jāmiglo pret slimībām, kaitēkļiem. Ir gadi, kad sanāk strādāt ar mīnusa zīmi. Tāpēc jāplāno un jāzina, kur ņemsi naudu, kad būs vajadzība. Nevar pirkt vislepnāko auto vai braukt uz Kanāriju salām,” uzsver saimniece. Tāpēc “Muceniekos” nebalstās tikai uz ieņēmumiem no ābeļdārza, bet audzē dažādas kultūras. Plānošana ir liela – gan īstermiņa, gan ilgtermiņa – vismaz pieciem gadiem. Pietiekamas izmaksas veido arī augu aizsardzības līdzekļi, kas ir dārgi. “Mums prasa, lai āboli izskatītos atbilstoši ES standartiem – bez kaitēkļu un slimību klātbūtnes un to nevar panākt tāpat vien. Lai to samazinātu, lietojam integrēto audzēšanas sistēmu. Tas nozīmē, ka 10 saimniecībās uzstādītas meteostacijas un datorprogrammas, kur pēc šiem staciju savāktajiem datiem dators izanalizē, vai pastāv iespējamība, piemēram, kraupja izplatībai un, ja tāda ir, atbilstoši rīkojamies. Tas ļauj samazināt izmaksas un saudzēt dabu,” atklāj saimniece. Šos datus var izmantot arī apkārtējās saimniecības. Kopumā ābolus varot vērtēt kā rentablu kultūru, taču ilgstošākā periodā.
Šogad ābolu ir maz – aptuveni trešā daļa no tā, kas bijis citos gados. Ogu raža gan šogad ir bagātīga. Ligita Rezgale atklāj, ka strikti tiek plānots, lai katru mēnesi būtu ieņēmumi no kādas kultūras un tas ir tā saucamais drošības spilvens. Pavasarī realizācija sākas ar stādiem, kam seko zemenes, upenes, jāņogas, ērkšķogas, tad smiltsērkšķi un āboli. Rudenī tiek sniegti ābolu sulas sagatavošanas pakalpojumi.
Ziemas periodā saimniecībā strādā paši saimnieki un viena darbiniece, bet vasarā – sezonas strādnieki. L. Rezgale labus vārdus teic par sezonas laukstrādnieku programmu ar 15% ienākuma nodokli, kas ļauj ātri reģistrēt sezonas strādniekus LAD sistēmā. Šogad dažādos laika posmos nodarbināti 27 cilvēki. Ogas gan tiek vāktas galvenokārt ar kombainu, ābelēm vainagus gan veidot nevar jebkurš.
Vai Latvijas āboli var izkonkurēt poļu ābolus? Dārzniece atbild tieši – nevar, jo augļkopībā katri 100 km uz ziemeļiem nozīmē lielu starpību, tostarp cukura uzkrāšanos augļos. Poļu āboli ir saldāki, jo aug dienvidos, kur ir garāks veģetācijas periods un vairāk saules, bet mūsu āboli vienmēr būs nedaudz skābāki. Tas gan nav slikti, jo, kā savulaik teicis Upītis, to cukuru var no maisa piebērt, bet kur skābi dabūsi, tā ir vērtīgāka.
Vai “Muceniekos” jūt lielāku pieprasījumu pēc Latvijā audzētiem augļiem un ogām? Saimniece novērojusi, ka daļa cilvēku ir lieli patrioti un konsekventi izvēlas pašmāju preci, tomēr tendences nerāda pieprasījuma kāpumu. Pēdējā gada laikā pat jūtams, ka cilvēki tērējas mazāk un pirkumos valda liela piesardzība. Tendences arī rāda, ka komercdārzu platības pēdējos gados ir samazinājušās. Lauki paliek arvien tukšāki un saimniece ar bažām skatās uz nākotni. Darbs ir smags, atkarīgs no laikapstākļiem, arī atalgojums nav līdzvērtīgs. Tomēr pašlaik “Muceniekos” strādā ar optimismu, jo saimniecei ļoti patīk savs darbs. “Daudz ir ieguldīts un, jo paliec lielāks, jo kļūst vieglāk strādāt. Ja esi mazs, ir jautājums – vai tu pārdosi, ja esi liels, tad ir jautājums – par cik pārdosi,” pārdomās dalās saimniece. “Mucenieku” vadītājai ir klusa cerība, ka iesākto turpinās viena no meitām – Zanda. Viņai ir atbilstoša izglītība lauksaimniecībā un pašlaik viņa strādā Latvijas Valsts augļkopības institūtā.
