“Muceniekos” – augļi ar optimismu. Ciemos pie ābolu un ogu audzētājiem Jaunlutriņos 0
“Mucenieku” saimniece Ligita Rezgale atgriezusies pie vecvectēva zemes Jaunlutriņos 1992. gadā. Pēc studijām strādājusi Dobelē Latvijas Valsts augļkopības institūtā un viņai bijis tas gods personīgi pazīt slaveno latviešu dārzkopi Pēteri Upīti. “Sākām plikā vietā tēva dzimtajā mājā pilnīgi bez naudas, bet ar zināšanām un darbīgām rokām un vienu auto kravu ar stādiem.” Jau sākotnēji bijis skaidrs, ka saimniecībā nodarbosies ar dārzkopību, jo Ligita pēc profesijas ir dārzkope. Sākumā iestādījuši ķiršus, plūmes, ābeles – kā Dobelē. Pēc pirmajiem diviem gadiem bijis skaidrs, kurām kultūrām tīk “Muceniekos” un ko katru gadu apskādē salnas. Tas licis specializēties trīs galvenajās grupās – ābeles, ogulāji un smiltsērkšķi –, kopumā dārzkopības kultūras aizņem 35 ha.
Mērķis – desertam
Sākumā paši audzējuši stādus, tolaik komercdārzkopība mūsdienu izpratnē nebija attīstīta, viss bija jāmācās no pašu pieredzes kopīgi ar zinātniekiem, sadarbība ar Dobeles kolēģiem notiek joprojām. Pakāpeniski platības palielinātas un šobrīd ābeles audzē 12,5 ha. Arī šķirnes nācies stipri pārskatīt un revidēt, jo dzelzs priekškara laikā dārzkopjiem nebija lemts iepazīt jaunākās, rietumvalstīs radītās. Salīdzinot ar padomju laiku, mainījušās gan audzēšanas tehnoloģijas, gan uzglabāšana, šķirošana un fasēšana. Tolaik mērķis bija pārstrāde, bet tagad – izaudzēt lielus krāsainus deserta augļus un pārstrādei nonāk pārējie. Arī stādīšanas sistēma mainījusies – agrāk uz 1 ha iestādīti 100 koki, bet tagad 1200 un vairāk un uz maza auguma klona potcelmiem. Ir liels roku darbs, līdz ar to kokam jābūt mazākam un izsauļotam, pieredzē dalās saimniece. Pašlaik šķirnes, kas iziet no modes, kam nav pieprasījuma un kas nogatavojas “nepareizajā laikā”, pakāpeniski tiek nomainītas pret vēlajām ziemas šķirnēm, ko var ilgstoši uzglabāt un kas ir izturīgas pret slimībām. ‘Auksis’, ‘Saltanat’, ‘Rubīns’, ‘Antejs’ un ‘Belorusskaja Maļinovaja’, kas pakāpeniski tiek nomainīta pret ‘Oļesju’ – tās ir galvenās šķirnes, ko audzē “Muceniekos”. Pēdējos gados iestādītas Dobeles jaunās šķirnes – ‘Gita’, ‘Dace’, ‘Roberts’, ‘Edīte’, ‘Monta’, kas ir ziemcietīgas un izturīgas pret kraupi. Zinātnieki tās uzskata par Latvijai derīgām šķirnēm, taču tās jāpārbauda.
Ābolu realizācija sākas novembra beigās un izaudzēto saimnieki realizē galvenokārt vairumā veikaliem un tirdzniecības bāzēm, jo tuvumā nav lielu pilsētu, līdz ar to izpaliek tirdzniecība uz vietas. Jau otro gadu “Mucenieki” ir kooperatīva “Zelta ābele” biedrs un tas dod iespēju produkciju realizēt ar kooperatīva starpniecību. Sākotnēji izveidojuši nelielu produkcijas noliktavu bijušajā lopu kūtī, taču ātri nonākuši pie secinājuma, ka tā ir par mazu. Vēlāk izveidota lielāka, taču pērn, kad izdevies novākt 160 t ābolu, arī tā kļuvusi par šauru. Šobrīd saimniecības teritorijā top jauna noliktava – to veido kooperatīvs “Zelta ābele”, kas realizē vērienīgu ražotājorganizāciju atbalsta programmu ES projekta ietvaros. “Ļoti labas un plašas telpas. Vienā telpā var uzglabāt 100 tonnas augļu ar atbilstošu dzesēšanu, vēl divās telpās – katra ar 50 t ietilpību – varēs uzstādīt gāzes ražošanas iekārtas, kas palēnina augļa nogatavošanās procesu un tas ir svarīgi ražotājiem,” priecājas saimniece. Tiesa, viņa ir norūpējusies par izmaksām.
