Māris Zanders: “Mucā audzis, pa spundi barots” 8
Latvijas publiskajā telpā jau kādu laiku parādījies diezgan smagnēji skanošs jēdziens “medijpratība”. Un, cik noprotams, ar šo pratību mums īsti labi nesokas. Vasarā Kultūras ministrija, balstoties uz socioloģisku aptauju, paziņoja, ka “Latvijas iedzīvotāji nevar lepoties ar augstu medijpratību”, šomēnes līdzīgu novērtējumu deva Latvijas Universitātes eksperti, norādot, ka “medijpratības līmenis nav vērtējams kā apmierinošs”.
Nedomāju gan, ka situācija šajā konkrētajā aspektā Latvijā ir būtiski sliktāka nekā citās Rietumu demokrātijās, tomēr negrasos arī kritisko diagnozi apstrīdēt. Toties aicinu mēģināt analizēt iemeslus.
Ja neņem vērā to informāciju, ko cilvēks meklē un patērē atpūtai un izklaidei (sports, t. s. aprindu dzīve un līdzīgi), principā informācija cilvēku interesē no tās lietojamības viedokļa. Un šādā griezumā neliktos jocīgi, ja plašāk meklētā un lietotā informācija ir par nodokļiem, ielu remontiem vai izpārdošanām (rakstu to bez ironijas). Savukārt, ja runājam par informāciju, kas skar t. s. sabiedriski politiskās tēmas, mana hipotēze ir: daudzi no mums pret šo informāciju izturas pavirši tādēļ, ka neredz tai lielu jēgu. Un tas savukārt izriet no pieņēmuma, ka “ierindas cilvēka” iespējas ietekmēt sabiedriski politiskos procesus ir nelielas. Mazliet vienkāršojot – “kāda jēga interesēties, ja ietekmēt tāpat nevaru”. Kamēr indivīds uzskatīs par pamatotu savu atsvešināto attieksmi pret politiku un ekonomiku skarošajiem lēmumiem, tikmēr viņam faktiski nav arī motivācijas rūpēties par iegūtās informācijas kvalitāti. Baidos, ka atsvešinātības sajūtu nevar mazināt ar medijprasmei veltītiem pasākumiem.
Domāju arī, ka tiem, kuriem Latvijas sabiedrības medijpratība rūp, vajadzētu būt reālistiem un formulēt dažas jomas, kurās šī prasme patiešām ir būtiska, un nemēģināt aptvert “visu lauku”. Man neliekas, ka pilsonim jāzina, piemēram, visi ministri, toties svarīgi, lai viņš neapdraudētu sevi un citus, paļaujoties uz “informāciju” par kādu viltus ārstniecības līdzekli vai metodi. Citiem vārdiem sakot, uzmanība ir jāfokusē uz ārvalstu propagandu un ikdienā lietojamiem t. s. dzīvības zinātņu rezultātiem. Savukārt, ja kāds “pavelkas” uz informāciju (?), ka, piemēram, Maķedonijas Aleksandrs patiesībā ir bijis sieviete vai ka Tibetā atrasta citplanētiešu nometne – nu, ko padarīsi… Es, protams, dedzīgi atbalstu kritiskās domāšanas vērtību, tomēr, kaut vadoties no paša pieredzes, apgalvot, ka var kritiski izvērtēt visu informācijas gūzmu mūsdienās, arī neņemos. Būsim reālisti vēl citā aspektā: mēs (un arī citur pasaulē) tik drīz netiksim ārā no apburtā loka – “negribu maksāt par informāciju – finansiāli novājināti mediji ražo produktu, par ko maksāt nav vērts”. Līdz ar to visaptveroša informācijas kvalitātes paaugstināšanās publiskajā telpā pārskatāmā nākotnē nav sagaidāma un ir jākoncentrē uzmanība uz konkrētām tēmām.
Var noprast, ka ekspertiem īpašas rūpes sagādā Latvijas sabiedrības ievērojamas daļas dzīvošana Krievijas informatīvajā telpā. Pieņemu, ka šajos paradumos kaut ko būtiski mainīt ir ļoti grūti (Krievijas mērogi objektīvi nodrošina lielāku apjomu), un faktiski vienīgais, ko var darīt, ir savlaicīgi pamanīt īpaši kliedzošas epizodes, kurām var būt tiešas atskaņas Latvijā. Tomēr liekas arī, ka par informatīvo telpu domājošie varētu precīzāk analizēt paraduma iemeslus: vai mūsu cilvēki vairāk lieto Krievijas informatīvo telpu tādēļ, ka viņiem tā nepārprotami labāk patīk, vai tāpēc, ka kaut kā pietrūkst mūsu pašu informatīvajā telpā – tas nav viens un tas pats. Piemēram, hipotēzes līmenī var minēt, ka cittautiešus Latvijā neinteresē lielais iekšpolitisko peripetiju atspoguļojuma īpatsvars vai vismaz izveidojies stereotips, ka šāds īpatsvars pastāv (nav pamanīts, ka galu galā tiek apskatītas arī citas tēmas). Ja kaut kāds pamats hipotēzei ir, tad situācija kaut nedaudz ir uzlabojama, medijiem demonstrējot, ka tie nav tikai “ziņas no Saeimas un valdības”.
Jebkurā gadījumā medijpratības tēma ir jāaplūko ne tikai modelī “informācijas ražotājs – lietotājs”, bet plašākā kontekstā, jo mediju informācija ir tikai viens no apkārtējās pasaules uztveršanas veidiem.
