Nosvinēti grāmatas “Latvijas novadu dārgumi” atvēršanas svētki 0
Vakar Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (LNVM) notika grāmatas “Latvijas novadu dārgumi” atvēršanas svētki. Izdevums tapis, “Lauku Avīzes” izdevniecībai sadarbojoties ar 73 novadu pašvaldībām. To izvirzītie kultūrvēsturiskie priekšmeti un objekti, vēsturnieces Irinas Zeibārtes vārdiem sakot, ir kā krāsaini gabaliņi, kas, kopā salikti, veido Latvijas vēstures ainas košumu.
Ceļavārdos grāmatai izdevniecības vadītāja Evija Veide atcerējās, ka pirmā lieta, ar ko pašvaldības gribējušas lepoties, bija celtnes un dižkoki. No tiem gan nācies pēc iespējas atrunāt, jo “Latvijas novadu dārgumi” bija iecerēti tādām katra novada īpašajām lietām, kam piemīt “emocionāls, cilvēcisks piesitiens”. Tām bija jābūt lietām, ko pašiem apskatīt un kaimiņiem parādīt. Grāmatas sastādītāja Ilze Būmane teic, ka bijušas pašvaldības, kas piedāvājušas pat četras piecas savas vērtības uzreiz – “kod, kurā pirkstā gribi” – , taču izvēlēties nācās tikai vienu. Un galavārds tajā bija jāsaka pašām novadu domēm.
”Latvijas lielā vēsture jau veidojas no tādām mazām lietiņām, kuras bieži vien ir jūsu rokās, un arī kuru liktenis ir jūsu rokās. Tās ir īstas pērles, īsti šedevri, kas pēc sava satura un nozīmes pilnībā iekļaujas Latvijas vēstures kopainā,” uzrunā krietnajam grāmatas atvēršanas svētku dalībnieku pulkam sacīja LNVM direktora vietniece Irina Zeibārte. Zeibārtes kundzes un rakstnieces Annas Žīgures devums izdevuma tapšanā ir izvirzīto priekšmetu izvērtēšana un apraksts.
Kad pašvaldībām izsūtīti uzaicinājumi piedalīties projektā, pirmā, kas atsaukusies, izrādās, bijusi Zilupes novada pašvaldība. Grāmatā tā ir pārstāvēta ar krāšņo Pasienas baznīcas interjeru. Bet ne visi novadu dārgumi glabājas pašos novados. Par Aizputes senvēsturi vēstošās 16. gadsimta “Aizputes grāmatas” oriģināls kara laikā aizceļojis uz Vāciju un šobrīd glabājas Mārburgā. Ne visas lietas arī tieši saistās ar latviešiem. Piemēram, pats senākais priekšmets krājumā ir 7. – 8. gadsimta senskandināvu rotas, kas atrastas un simbolizē Grobiņas novadu.
LNVM zālē uz citu pašvaldību pārstāvju fona izcēlās Auces novada viesi 19. gadsimta Vecauces muižkungu smalkajos tērpos. Šie restaurētie grāfu Mēdemu apģērbi tad arī reprezentē interesantāko un savdabīgāko novadā. Pret grāmatā liekamo novados izturējušies ļoti nopietni. “Mums novadā ir pieci pagasti un man bija pārsteigums, kad jautājumu par priekšmetu izvēli izvirzīja deputāti un par to tika balsots,” teic Inita Hihalovska no Kocēnu novada. Novada domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Dainis piebilst, ka nekādu domstarpību gan neesot bijis, jo aizvadītajā gadā svinēta 150. gadadiena kopš Dikļu Dziesmu svētkiem, tāpēc nobalsots par šo Dziesmu svētku rīkotāja Jura Neikena krēslu, kas nācis no 18. gadsimta. Lielvārdes novads, protams, izvirzījis Lielvārdes jostu. “Mēs uzreiz zinājām, ko likt iekšā, jo tas ir mūsu simbols. Lielvārdes jostu mēs kā pašvaldība ļoti bieži dāvinām. Arī kā grāmatzīmi. Tāpēc esam laimīgi, ka tā tagad ir grāmatā, kas atkal jau ir kā brīnišķīga dāvana,” teic novada pašvaldības kultūras darba vadītāja Dace Jansone. Strīdu nav bijis arī ar Ādažu novadu, kurš uzstājas ar Ādažu poligona vēstures fotokolekciju. Ierastā vēlme asociēt poligonu ar padomju laiku ir aplama, jo vietu mācībām tur izvēlējusies Latvijas armija, un tas noticis 1928. gadā. “Mana dzimta visu laiku ir dzīvojusi Ādažu poligona malā. Es pati kā vēsturniece esmu skatījusi kara resora 20. gadu saraksti ar Ministru kabinetu par to, ka armijai vajag poligonu tuvu Rīgai, jo neies jau karavīrus vadāt uz Daugavpili,” tā Ādažu novada muzeja vadītāja Elita Pētersone. Tērvetes novada domes priekšsēdētāja Dace Reinika un “Sprīdīšu” muzeja vadītāja Rasma Rapa tikmēr lepni rāda Annas Brigaderes “Sprīdīša” pirmizdevumu Jāņa Brigadera apgādā 1904. gadā. Novadā bijusi izveidota darba grupa, kas, izvērtējot visus par un pret, lēmusi par novada dārgumu virzīt Sprīdīti ar visu, kas ar šo tēlu saistās. Mazās grāmatiņas vāku zīmējis mākslinieks Janis Rozentāls. Tā bijusi viņa pirmā grāmatas vinjete. Starp citu, izrādās, ka tieši Rozentāls bijis pirmais, kurš uzzīmējis Sprīdīti. Un tāds tas arī palicis kā mazs, ņiprs puišelis, īsās biksēs un lāpstu pār plecu.
Līdzdalību grāmatas veidošanā novadu pārstāvji uzskata par iespēju reklamēt savu dzimto pusi un arī palīdz apzināties šo lietu paliekošu vērtību. Ilze Būmane atzīst, ka, “Latvijas novadu dārgumus” gatavojot, radušās nojautas arī par iespējamajiem nākamo grāmatu tematiem. Tikpat labi varētu sagatavot izdevumu par novadu senajiem amatiem, dzimtu stāstiem un hronikām, kādiem ievērojamiem notikumiem. Tādu lietu un tematu, kas gaida savu kārtu, būtu daudz.
