Olafs Zvejnieks: Latvijas ekonomikai ir vairākas ielaistas slimības, kuras nav ārstētas jau ilgus gadus 20
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja gadījumā esat viens no tiem, kam šķiet, ka, atbrīvojoties no Covid-19 važām, Latvijas ekonomika šausies gaisā kā raķete, tad būs jāapbēdina – diez vai tā notiks.
Iemesls šādam pesimismam ir vienkāršs – Latvijas ekonomikai ir vairākas ielaistas slimības, kuras nav ārstētas jau ilgus gadus. Pirmā no tām – zems investīciju apjoms, kas tā arī līdz šim nav atguvis pirms 2008. gada krīzes ieguldījumu tempu: to pārliecinoši nodemonstrēja pagājušajā nedēļā notikušais Latvijas Bankas un Eiropas Investīciju bankas seminārs par investīciju vidi Latvijā un iespējām to uzlabot. Kopējais Latvijā veikto investīciju apjoms pret iekšzemes kopproduktu (IKP) atrodas apmēram turpat, kur tas bija 2005. gadā, un investīciju izaugsmes līkne kopš 2012. gada ir gandrīz plakana, izņemot izaugsmi 2006. un 2007. gadā.
Vienīgās investīcijas, kuras daudzmaz konsekventi pieaug, ir valsts sektora veiktās investīcijas, taču tās jau netiek ieguldītas biznesā, bet gan infrastruktūrā un publiskajos pakalpojumos. Latvijas uzņēmēju veikto investīciju tempu vispieklājīgāk varētu apzīmēt ar vārdu “anēmisks”. Pilnīgi loģiskas šādas situācijas sekas ir zems darba produktivitātes pieauguma temps – pirms 2008. gada krīzes šis temps bija 6,2% gadā, bet pēc – tikai 2,6%.
Otra ielaista ekonomikas slimība ir investīciju trūkums zinātnē un inovācijās. Izsakoties īsi un skaidri, šajā jomā situācija ir nožēlojama un pazemojoša – pēc IKP daļas, kas tiek novirzīta zinātnei un inovācijām, Eiropas Savienībā esam trešajā vietā no beigām, nedaudz apsteidzot Kipru un Rumāniju.
Mēs novirzām 0,6% no IKP, ES vidēji – 2,2%. Un arī to galvenokārt dara valdība, jo pēc pašu uzņēmēju novirzītās IKP daļas zinātnei un inovācijām pārliecinoši ieņemam pēdējo vietu – Latvijas uzņēmēji šīm vajadzībām novirza 0,1% IKP, divas reizes atpaliekot no Kipras, vairāk nekā divas – no Rumānijas un divpadsmit reizes no ES vidējā rādītāja – 1,2% no IKP. Komentāri lieki.
Visbeidzot, trešā Latvijas ielaistā slimība ir neattīstītais kapitāla tirgus. Apstākļos, kad banku finansējums uzņēmumiem ir samazinājies par apmēram 7% kopš 2017. gada, neattīstītais kapitāla tirgus nozīmē, ka uzņēmumi slāpst pēc finansējuma kā zivis zem ledus un nav alternatīvas, kur griezties. Arī pēc šī rādītāja Latvija velkas ES reitingu beigās – aizdevumi nefinanšu uzņēmumiem un mājsaimniecībām Latvijā ir tikai 35,8% no IKP, trešais zemākais rādītājs ES, kur vidēji tie ir 86,4%.
Jāsaka, ka mums ir iespējas pārstāt sēdēt pēdējā solā. Nelaime tikai tā, ka Latvija grasās šīs iespējas neizmantot vai, precīzāk, izmantot greizi. Runa ir par Eiropas Atveseļošanās un noturības mehānisma (ANM) ietvaros pieejamo naudu – 1,8 līdz 2,2 miljardiem eiro.
Šai naudai piemīt unikāla, agrāk neredzēta un diez vai nākotnē vēl gaidāma īpašība. Proti, par to ir minimāli jāatskaitās un valstis to var tērēt pēc saviem ieskatiem, ievērojot ES lielās vadlīnijas – zaļumu, viedumu utt. Citiem vārdiem sakot, tā ir unikāla iespēja labot iepriekš ekonomikas attīstībā pieļautās kļūdas, veikt nepieciešamās investīcijas tehnoloģijās, celt produktivitāti, digitalizēties un zaļināties, lai atbilstu nākotnes konkurences videi. Starp citu, pagājušajā nedēļā tieši uz to norādīja arī Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētājas izpildvietnieks un ES tirdzniecības komisārs Valdis Dombrovskis.
Un te mēs nonākam pie stratēģiskas kļūdas, kuru gatavojas izdarīt Krišjāņa Kariņa valdība, – tā gatavojas 82% no šiem līdzekļiem ieguldīt dažādos sabiedriskā sektora projektos, kurus varētu attīstīt arī ar struktūrfondu līdzekļiem, uzņēmējdarbībai atmetot vien piektdaļu naudas.
Saduroties ar asu kritiku no uzņēmēju puses, premjers un citi ekonomiskā bloka ministri – finanšu ministrs Jānis Reirs un ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs – pēdējā laikā uzsākuši aktīvu kampaņu, pūšot sabiedrībai miglu acīs par to, ka gandrīz visi ANM līdzekļi nonākšot uzņēmējdarbībā. Protams, ka nonāks – ne jau satiksmes ministrs pats būvēs “park & ride” stāvvietas Rīgā un ne jau ekonomikas ministrs ar savām rokām attīstīs zaļo enerģētiku.
Taču valsts pasūtījumu izpilde nav tas pats, kas mērķtiecīga Latvijas atpalicības pārvarēšana zinātnē un inovācijās, ieguldījumos uzņēmumu kapitālā un tehnoloģijās, ceļot darba ražību, un radikālā uzņēmumu digitalizācijā. Sava daļa atbildības par notiekošo jāuzņemas arī uzņēmējiem – šāds valdības lēmums lielā mērā ir uzņēmēju investīciju kūtruma sekas. Taču abām pusēm būtu skaidri jāapzinās – Latvijas ekonomikas motors slāpst un stājas.
