Motivēt un iedrošināt. Kā darba tirgū integrēt cilvēkus ar invaliditāti 0
Piektdien, 28.septembrī, beidzas Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) divas nedēļas ilgušās “Atvērto durvju dienas” – akcija, lai sekmētu personu ar invaliditāti integrāciju darba tirgū un mazinātu stereotipus par viņu nodarbinātības iespējām. Ar darba vidi iepazīstināja 63 darba devēji. NVA direktora vietniece Kristīne Stašāne stāsta, ka akcija noritēja otro reizi, un ir gandarīta, ka personu ar invaliditāti interese palielinājusies. Pērn akcijā piedalījās mērķgrupas 207 personas, šogad pieteicās 320. Kristīnei Stašānei jautāju, ko NVA piedāvā personām ar invaliditāti kā akcijas laikā, tā citkārt.
Kādi bija akcijas rezultāti pērn, cik cilvēku atrada darbu?
Pērn akcijas gaitā un drīz pēc tās noslēguma pastāvīgā darbā iekārtojās septiņas personas ar invaliditāti. Priecē tas, ka šogad akcijai pieteikušies darba devēji, kuri piedalījās jau pagājušajā gadā un ieguva sev darbiniekus, piemēram, “Fazer” maiznīca Ogrē. Svarīga ir abu pušu – darba devēju un darba meklētāju – satikšanās darba vidē, savstarpējā iepazīšanās. Darba devēju šai mērķgrupai ieteiktās profesijas ir plaša spektra – sākot ar palīgdarbiem un beidzot ar augsti kvalificētiem IT uzņēmumā.
Darbinieks ar invaliditāti, ja darbs ir piemērots un darba vieta pielāgota, spēj veikt tos pašus profesionālos pienākumus, ko citi darbinieki, kuriem nav veselības traucējumu. Taču, protams, cilvēku nodarbinātības iespējas ir atkarīgas no invaliditātes grupas un traucējumu veida. Ja cilvēka iespējas ir būtiski ierobežotas, ir dažādi palīgdarbi, piemēram, iesaiņošana, pakošana. Ir arī darbi birojā – kā administratoram, lietvedim. Vairākums cilvēku ar invaliditāti, saņemot atbalstu un palīdzību, var labi veikt profesionālos pienākumus.
Aktīvi strādājām, lai uzrunātu ne tikai tos sadarbības partnerus un darba devējus, kas jau ir mūsu redzeslokā un kas jau nodarbina personas ar invaliditāti, piemēram, subsidētajās darba vietās, bet arī iegūtu jaunus partnerus.
Ciešā sadarbībā ar NVO šogad izstrādājām jaunu atbalsta pasākumu “Motivācijas programma darba meklēšanai un sociālā mentora pakalpojumi ilgstošajiem bezdarbniekiem ar invaliditāti”. Galvenais – vairot personas motivāciju un iepazīstināt ar potenciālo darba vietu, darba vidi. Ļoti bieži cilvēkam nepieciešams, lai kāds viņam palīdz, motivē, ka viņš var atrast darbu un ka viņam jādodas uz darba interviju. Akcijas laikā redzējām, ka cilvēks, atnācis uz darba interviju, ir priecīgs, ka pārvarējis bailes iet sarunāties, un gandarīts, ka viņš arī dabū to darbu.
Kādas ir iespējas apmeklēt NVA rīkotos kursus? Vai visur tie notiek personām ar invaliditāti pieejamās telpās?
Lai nodrošinātu pakalpojumu pieejamību personām ar invaliditāti, vairākos NVA nodarbinātības pasākumos un apmācībās ir pieejami ergoterapeita, surdotulka un atbalsta personu pakalpojumi, kā arī, ja nepieciešams, mācību vai darba vieta tiek pielāgota konkrētā cilvēka vajadzībām. Lai klientiem būtu ērtāk, mājaslapā “www.nva.gov.lv” publicēta izglītības iestāžu informācija, kādi pielāgojumi ir pieejami, lai cilvēks jau uzreiz zina, vai viņam tur būs ērti mācīties.
Ko iesakāt darīt cilvēkiem ar invaliditāti, kuri līdz šim nav uzdrošinājušies meklēt darbu?
Vispirms – apmeklēt mūsu karjeras konsultantus. Arī motivācijas programmā iespējams saņemt individuālas karjeras konsultācijas, psihologa konsultācijas. Cilvēks noteikti var sazināties ar mūsu filiālēm. Darba laikā – no deviņiem līdz pieciem – droši zvaniet pa mūsu bezmaksas tālruni 80200206, kur atbildēs uz katru interesējošo jautājumu.
Cik pašlaik ir subsidēto darbavietu?
Kopumā 600 – 700 subsidētās darba vietas veidojam ik gadu, līdz šim personām ar invaliditāti tika apmēram 15 procenti no kopējā skaita. Taču ar nākamo gadu proporciju mainām, un tā būs līdzvērtīga – 50 procenti personām ar invaliditāti (turklāt tās darbavietas būs uz diviem gadiem) un otri 50 procenti – pārējām ilgstošo bezdarbnieku grupām (uz vienu gadu). Pieredze rāda, ka pēc tam, kad divi gadi pagājuši, cilvēki lielākoties veiksmīgi paliek strādāt šajās darbavietās. Finansējums ir ierobežots, tādēļ pēc pieteikšanās izsludināšanas rūpīgi vērtējam, kuriem uzņēmējiem piešķirt šo darbavietu veidošanas tiesības, lai viņi tajās pieņemtu mūsu uzskaitē esošas personas ar invaliditāti.
15 procenti no 700 ir 105 darbavietas. Tas nav daudz. Labi, ka par cilvēku ar invaliditāti nodarbināšanu rūpējas arī nevalstiskās organizācijas – tā invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons” gadā palīdz atrast darbu apmēram 30 cilvēkiem, Siguldā biedrība “Cerību spārni” izveidojusi sociālo uzņēmumu, kur nodarbina personas ar invaliditāti, un tāda pieredze ir arī citur.
Bezdarbniekiem ar invaliditāti šā gada astoņos mēnešos ir izveidotas 137 subsidētās darbavietas; pavisam tajās darbu šogad sāka 177 bezdarbnieki ar invaliditāti.
Bet tā ir tikai viena no iespējām, un ir arī daudzas citas. Par astoņiem mēnešiem apkopotā informācija rāda – darbā iekārtojušies divarpus tūkstoši mūsu uzskaitē bijušu bezdarbnieku ar invaliditāti. Vairākās kampaņās esam mudinājuši darba devējus raudzīties uz šiem cilvēkiem kā nozīmīgu darbaspēka rezervi. NVA uzskaitē ir daudz bezdarbnieku ar invaliditāti, kuriem ir darba tirgū pieprasīta kvalifikācija un profesija visās profesiju pamatgrupās.
Lai veicinātu vēlmi nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti, NVA sadarbībā ar nevalstisko sektoru ir nodrošinājusi tādu pakalpojumu kā konsultācijas darba devējiem, piemēram, izglītojot viņus par piemērotu darba vietu personām ar invaliditāti. Izveidojām elektronisko katalogu darba devējiem “Piemērota darba vide personām ar invaliditāti”, kas pieejams NVA mājaslapā.
Aprunājos ar jaunu sievieti, kura pārvietojas ratiņkrēslā un kuru regulāri sastopu no rīta braucam uz darbu autobusā no Pārdaugavas uz Rīgas centru. Viņa strādā par lietvedi nevalstiskajā organizācijā. Viņa spriež, ka cilvēki ar kustību traucējumiem vēl var atrast darbu, it sevišķi Rīgā, bet nedzirdīgiem un neredzīgiem ir grūtāk, turklāt lauku reģionos daudzi vispār netiek ārā no mājas, nevar līdz darbavietai nokļūt.
Rīgā ir daudz darba piedāvājumu, tāpēc atrast darbu ir vieglāk. Par personām ar dažādiem funkcionālo traucējumu veidiem jāteic, ka mums ir iespēja atbilstoši bezdarbnieka nepieciešamībai arī pielāgot darba vietu. Var nodrošināt arī surdotulka pakalpojumus. Un subsidētās darbavietas ir visā Latvijā, pašreiz visvairāk to izveidots Latgalē.
Video autors: Dima Golubevs, “Apeirons”
Pieredzes stāsts: Jāspēj izdarīt pašam
Aleksis Sarma. Foto: Dainis Bušmanis
“Mans darba stāžs ir trīs gadi un deviņi mēneši: ir darba pieredze privātā uzņēmumā, nevalstiskā organizācijā, un tagad strādāju valsts iestādē,” stāsta Aleksis Sarma.
Viņš vēl darbojas kā brīvprātīgais divās nevalstiskās organizācijās. Viena no tām ir biedrība “Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi”, otra – biedrība “3×3”, kam Aleksis veido datubāzi un ir trīs saietu logo autors. Turklāt viņš ik gadu piedalās vismaz vienā no diviem “3×3” saietiem, kas vasarā notiek Latvijā.
Sabiedrība kļūst tolerantāka
Šajās nometnēs ir daudz bērnu, un ne viens vien vecākiem uzdod jautājumu: “Kāpēc Aleksim tik mazas rociņas, nav tādas kā citiem?” (Vienu šādu sarunu arī es šovasar dzirdēju), un tad ģimenē ir iegansts bērniem izskaidrot, ka mūsu vidū ir dažādi cilvēki, arī ar iedzimtu invaliditāti kā Aleksim, kustību traucējumiem, un ka mēs sirsnīgi un labvēlīgi izturamies pret visiem. Aleksis gan atceras pirms astoņiem gadiem dienas centrā dzirdētu sarunu, kur kāda vecmāmiņa uz bērna jautājumu “Kāpēc tas puisis ir tāds?” – atbildējusi savdabīgi: “Tāpēc, ka viņš bērnībā bija nepaklausīgs!” Aleksis nodomājis: nu kāpēc tu stāsti mazdēlam muļķības! Puika būs paklausīgs un neizbaudīs bērnību? Ir drusku jādomā, ko saka bērnam! Uz manu jautājumu, vai sabiedrībā būtu vairāk jāstāsta par cilvēkiem ar invaliditāti, Aleksis atbild: “Izglītojošs darbs būtu vajadzīgs. Vai nu medijos, vai jārīko tikšanās.” Viņš vērtē, ka beidzamajā laikā sabiedrība, pateicoties paralimpiešiem, vairāk uzzina un kļūst tolerantāka.” Viņš secina, ka cilvēki ir atsaucīgi palīdzēt, piemēram, gadījumos, kad veikalā Aleksis palūdz viņam padot kādu preci no augstāka plaukta, kam pats netiek klāt.
Pirmā pieredze – augstskolā “Attīstība”
Pēc vidusskolas beigšanas Aleksis sāka studēt Latvijas Universitātē vēsturi. Taču pēc diviem semestriem saprata, ka tā nebūs viņa joma, jo darbs muzejā nešķita piemērots un nevilināja arī pedagoga darbs. Privātā augstskolā “Attīstība”, studējot neklātienē sociālā darba organizāciju, ieguva bakalaura grādu. Pēdējā kursā puisi augstskola pieņēma darbā uz pusslodzi par lietvedi. Tā viņš ieguva pirmo pieredzi un izlēma papildus mācīties arī lietvedību. Divus gadus Aleksis strādāja subsidētajā darba vietā Invalīdu un viņu draugu apvienībā “Apeirons”, un, tuvojoties projekta termiņa beigām, meklēja nākamo iespēju, sūtot pieteikumus un CV tām Nodarbinātības valsts aģentūras mājas lapā atrastajiem uzņēmumiem un iestādēm, kas meklēja darbiniekus. Uz darba intervijām viņu aicināja piecās vietās. Viena no tām bija Valsts robežsardze. Tur A. Sarma tagad pilda lietveža pienākumus, nodrošinot dokumentu apriti.
Ieminos, ka, turpinoties tehnoloģiju attīstībai, varbūt pēc gadiem desmit lietvežu kļūs stipri mazāk. Vai Aleksis ir domājis arī, ko vēl citu varētu darīt? Puisis teic, ka ar sociālā darbinieka izglītību būtu iespējams strādāt kādā dienas centrā. Viņš teic, ka darbs ar dokumentiem patīk un pagaidām par desmit gadu tālu nākotni nedomā, taču uz izaugsmes perspektīvām jau šogad vai nākamgad gan cer.
Kad lūdzu pavērtēt, cik grūti vai viegli atrast darbu personai ar invaliditāti, Aleksis atbild, ka visbiežāk darba devējs prasa, lai cilvēkam jau būtu vismaz viena vai divu gadu pieredze. Bet ikvienam taču kāda darba vieta ir pirmā. Turklāt daudz kur prasa labas svešvalodu zināšanas, visbiežāk – angļu un krievu valodu. Diemžēl Aleksim pamatskolā angļu valoda mācīta pavisam švaki, un, ja trūkst labu pamatu, vēlāk ir grūti labi apgūt valodu. Viņš spriež, ka darba devēji piesardzīgi ir tādēļ, ka Darba likumā noteikts: aizliegts uzteikt līgumu ar darbinieku, ja viņš atzīts par personu ar invaliditāti, izņemot atsevišķos likumā paredzētos gadījumus.
Par neatkarīgi dzīvi
Aleksis dzīvo kopā ar vecākiem. Viņš ir iemācījies daudzus ikdienas darbus, piemēram, spēj pats pagatavot vienkāršākos ēdienus – uzcept olu, desiņas. Viņš stāsta, ka daudz pārdomājis pēc kāda sarīkojumu biedrībā “Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi”. Tajā noritējusi tikšanās ar vecākiem, kam bērni ar invaliditāti. Ieradies kāds tēvs ar dēlu, kam viegli garīgās attīstības traucējumi, tāpēc puisis gluži patstāvīgi dzīvot nespētu, taču grupu dzīvoklī gan. Šis tēvs, jau stipri gados, apgalvojis: “Kamēr esmu dzīvs, es rūpēšos par viņu!” Biedrības priekšsēdētāja teikusi: “Labi. Bet, kad jūs aiziesit aizsaulē, ko viņš darīs?”
Aleksis saka: “Pārdomāju arī par savu dzīvi – ja kaut kad es sākšu dzīvot atsevišķi un ja iemācīšos par sevi atbildēt, tad varbūt varēšu palīdzēt saviem vecākiem, kad viņi būs veci, spēšu uzņemties organizatoriski kārtot lietas. Man ir arī brālis, bet jāspēj arī pašam izdarīt, nevar paļauties tikai uz brāli.”
Publikācijas projektā “Cieņpilnu dzīvi visiem” finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Latvijas Avīze”.
