Monika Zīle: Ministru kabinetā iestājies akūts ideju deficīts valsts attīstībai ilgtermiņā 16
Valdības neslavē nekur. Pat labklājības citadelē Šveicē iedzīvotāji palaikam atrod iemeslu skaļai neapmierinātībai vai referendumam. Tādēļ svaigajos sociologu secinājumos, ka Latvijas sabiedrībā pasliktinājusies attieksme pret valdību, apokalipses pazīmes nav jāmeklē. Šī būtu pirmā labā ziņa, kam uz pēdām seko otrā – pašā Ministru kabinetā par aptauju rezultātu šķiet nobažījusies un jūtas tik neomulīgi, ka vadības locekļi saņēmuši steidzīgi pildāmus mājas darbus komunikācijā, bet labklājības ministram Jānim Reiram (“Vienotība”) uzdots pirmajam sākt dialogu ar tautu, veicinot pozitīvākas jūtas. No jebkuras puses skatoties, šai lomai viņš pats piemērotākais – politikā ilgi slīpējies un deleģēts pārzināt jomu, kur atbalsojas pilnīgi visu sabiedrības slāņu vajadzību pulss. Līdz ar to gluži loģiski, ka, plašajās intervijās uz žurnālistu jautājumiem atbildēdams, J. Reirs izmanto iespēju akcentēt nepieciešamību godīgi maksāt nodokļus.
Saskarsmē ministrs iecienījis motivācijas jēdzienu, to atkārtodams dažādos kontekstos, bet tīšām vai bez nodoma vairīdamies svešvārdu izvērstāk latviskot. Bet motivēt šajā gadījumā nozīmē minēt pārliecinošus iemeslus, kam jāizraisa cilvēkos ticība, ka viņu tagad samaksātie nodokļi garantē labklājību nākotnē un jo īpaši vecumdienās. Un te sākas nopietna problēma ne vien masu saziņas līdzekļu intereses un sociālajos tīklos publicēto viedokļu dzirnavās nokļuvušajam labklājības ministram. Nav jābūt pieredzējušam politikas vērotājam, lai J. Reira paudumos valdības stratēģija atklātos kā neprašas drēbnieka sadiegts mētelis, kas varbūt izturēs vienu sezonu, varbūt ne. Par to, ka tas jau piegriešanas brīdī nav bijis domāts ilgai valkāšanai, liecina labklājības ministra bažas par sociālo budžetu, kurš bez pērn decembra beigās atsauktajām obligātajām sociālā nodokļa iemaksām 2019. gadā piedzīvos grūtas dienas. Uzsverot, ka šī atlikšana dažām nodokļu maksātāju grupām nenozīmē mūžīgu brīvlaišanu, J. Reirs ne ar zilbi nepiemin Ministru kabinetā spraustos ekonomikas augšupejas plānus, kuru augļi pildītu visas budžeta sadaļas, ieskaitot sociālo. Liekas, varas gaiteņos iestājies akūts ideju deficīts valsts attīstībai ilgtermiņā. Jo tikai skumju vīpsnu spēj izraisīt J. Reira kolēģa ekonomikas ministra A. Ašeradena (“Vienotība”) pēdējo dienu kaismīgie apgalvojumi, ka Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbinieku svešvalodu prasmes palīdzēs piesaistīt ārvalstu investorus – it kā viņu iebildumi pret valdības niķi gada vidū pat vairākas reizes mainīt nodokļu politiku nebūtu galvenais šķērslis!…
Pie nodokļu maksāšanas motivācijas J. Reira izpildījumā atgriežoties, priekšnesums izdevies ar mīnuszīmi. To īpaši trekni ievelk ministra paskaidrojums, kāpēc nav iespējams celt ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) neaplikto summu pensijām. Ilgus gadus nemainīgi turēto 235 eiro robežu par desmitnieku palielinot, valsts budžets neiekasētu 7 miljonus, saka ministrs. Liekas, pats nenojaušot, cik nožēlojams izklausās šis arguments, un vēl stiprinot bažas, ka valdība neuzlūko nopietni pašas solījumus apkarot ēnu ekonomiku un veicināt uzņēmējdarbību. Visbeidzot, draudzīgs ieteikums J. Reiram jau iesāktās komunikācijas attīstībā: argumentējot pensiju IIN robežas turēšanu, jāizvairās no pārmetošās retorikas un mājieniem, ka nav glīti gribēt sev vairāk, kamēr daļa senioru nesaņem pat iztikas minimumu. Diemžēl. Bet tā absolūti nav drusciņ turīgāko pensionāru vaina, kā bieži izklausās no valdības nama skanošajā nodokļu maksāšanas motivācijā.