Mostas interese par kopdarbību mežā. Saruna ar kooperatīva “Mežsaimnieks” vadītāju 0
Latvijā lielākais meža īpašnieku kooperatīvs “Mežsaimnieks” šogad plāno pārdoto koksnes apjomu dubultot. “Strādājot kopā ar mums, meža īpašnieki var izmantot zināšanas un pieredzi, ko uzkrājuši profesionāļi. Tā ir ilgstoša sadarbība – jebkurā brīdī biedri var uzdot jautājumus, uz kuriem man jāatbild. Dziļu kabatu mums nav, taču apritē esam,” saka kooperatīva vadītājs Grigorijs Rozentāls.
– Atrodaties Alsungā. “Mežsaimniekā” apvienojat vien apkārtējos?
– Kopš šī pavasara uzņemam biedrus arī no citiem reģioniem. Izņemot Latgali, tas pagaidām mums par tālu.
– Kādus pakalpojumus sniedzat?
– Apsekojam meža īpašumu, gatavojam cirsmas, kopjam jaunaudzes, stādām mežu, atjaunojam meža inventarizācijas. Ja ir jāatjauno inventarizācija, es staigāju līdzi taksatoram, ir vai nav īpašnieks klāt. Jo laba inventarizācija būtiski palīdz meža apsaimniekošanā. Mēs strādājam ar darba veicējiem, kam nodrošinām darbu regulāri, – tāpēc saņemam labu kvalitāti, kas mazam īpašniekam ar nelielu apjomu nav tik pieejama. Sākumā bija arī nekvalitatīvi darba veicēji, bet nu jau Kurzemē esam tos nosijājuši. Izgatavojam cirsmu skices. Ja cilvēks ir kooperatīva biedrs un mēs tālāk strādājam cirsmā, viņam inventarizācija neko nemaksā. Mēs aizbraucam, sagatavojam dokumentus Valsts meža dienestam, īpašniekam atliek vien tos parakstīt un iesniegt, bet, ja viņš negrib to darīt, mēs iesniedzam paši. Ar salīgtajiem darba veicējiem organizējam zāģēšanu, pievešanu un koksnes transportu. Paši pārdodam apaļkoksni, kas sakrauta pie ceļa vai aizvesta līdz zāģētavai.
– Vai rakstāt saviem biedriem arī Eiropas projektus?
– Jā, pie tam pluss ir tāds, ka raugāmies uz sadarbību ilgtermiņā, mēs neesam konsultanti, tāpēc neskatāmies uz projekta rakstīšanu kā uz peļņas avotu. Ja rakstām projektu, beigās uztaisām skici, tad viss komplekts maksā 20 eiro par hektāru un 80 eiro ir maksimālā summa. Ja ir pieci hektāri, jāmaksā tikai par četriem, neatkarīgi no programmas, jo darba apjoms ir līdzīgs, vai tie ir baltalkšņi vai meža ieaudzēšana.
– Vai koksnes pircēji kooperatīvam maksā labāk?
– Ne visiem sortimentiem, bet daļai dabūjam labākas cenas nekā tad, ja cilvēks ietu tirgū viens ar dažām kravām. Mums ir regulārie pircēji, tie reizēm piezvana, ja pēkšņi vajadzīga, piemēram papīrmalka. Ja varam to nodrošināt, kaut ko dabūjam pretim – labākas cenas vai lētāku transportu. Mēs esam apritē.
Kad pārdodam kokmateriālu lielajiem uzņēmējiem, finanšu risku nav, bet ir sortiments, piemēram, tara, kuru reizēm izdevīgi pārdot nelieliem uzņēmumiem labākas cenas dēļ. Ir gadījumi, kad nauda aizķeras un mēs īpašniekam samaksājam paši, jo tā ir mūsu atbildība.
– Vai saņemat arī Eiropas atbalstu?
– Jā, taču Eiropas naudu ņemt ir liels risks, jo tad ir jāuzņemas saistības iziet kooperatīva atzīšanu nākamos desmit gadus, bet, kādas prasības būs pēc diviem trim gadiem, nav zināms. Taču mēs gājām uz risku, jo nauda mums bija ļoti vajadzīga attīstībai. Mēs esam atzīti divus gadus. Ja pēc tam netiksim atzīti, sāksies sankcijas un procedūras, kas ir diezgan sāpīgas. Ja mēs tagad ietu uz banku un gribētu ņemt kredītu, bankas acīs mēs būtu riskanti klienti tādēļ, ka esam uzņēmušies visādas saistības. Svarīgi, lai šie kooperatīva atzīšanas noteikumi nepārvērstos par kaut ko tādu, ka jebkuram var piesiet lietu, ja vajag, un, ja nevajag, var izlikties, ka pārkāpumu neredz…
– Vai nopelnīt algu, strādājot meža kooperatīvā, ir viegli?
– Ar algas nopelnīšanu neiet ļoti viegli. Es par to esmu domājis – vai mēs nepaturam pārāk maz naudas par to, ko darām. Cirsmu projektos mums ir skala no 5 līdz 7% no izmaksājamās summas atkarībā no tās lieluma. Ja summa lielāka, procenti mazāki. Ir vesela virkne mežsaimniecisko darbu, kurus organizējam, neieturot neko. Uzņēmumam strauji augot, ir šaurās vietas, un nevari paņemt vēl vienu cilvēku, jo naudas plūsma to neļauj. Ieturējumu ņemam no biedriem, viņiem jāpiekrīt, ka paņemam vairāk. Ja cilvēkam visu laiku ir ko darīt, ir tikai loģiski, ka viņš nopelna sev algu. Pašlaik ir līdz ar nagiem. Ja vēl gadās kādas aizķeršanās ar maksājumiem, ir vajadzīgi apgrozāmie līdzekļi, un mums dziļu kabatu šobrīd nav. Bet mēs lolojam lielas cerības ar nākamo gadu, jo šis ir pirmais ražotāju grupu programmas gads, kas zināmus naudas līdzekļus iedos, ar ko varēsim nosegt savas pozīcijas un no savas naudas plūsmas kaut ko uzkrāt.
Līdzās man šobrīd kooperatīvā strādā vēl divi puiši, kas nodarbojas ar ražošanas jautājumiem, un grāmatvede – esam četri cilvēki. Šogad domājam pieņemt vēl darbiniekus, jo netiekam ar visu galā.
– Vai šis ir īstas laiks zāģēt mežu?
– Cenas papīrmalkai nav īpaši labas, arī tarai ne, bet egles zāģbaļķiem un finierklučiem ir normālas. Kad pirms nedēļas saucu mūsu pārdošanas cenas Igaunijā, viņi mūs apskauda. Ja man godīgi jāsaka meža īpašniekam – ja situācija nav samilzusi, varbūt šobrīd retināšanu nevajag veikt. Bet, ja ir samilzusi, nevajag atlikt. Pirmās kopšanas ir būtiskas un jāveic laikus.
– Ļoti būtisks ir malkas tirgus…
– Ja es malku pārdodu PVN maksātājam, viss kārtībā, bet PVN maksātāji ir lielie uzņēmēji, kas piedalās lielākos pašvaldību iepirkumos. Ir cilvēki, kuriem mājās vajag malku, bet tie nav PVN maksātāji. Viņiem nāksies maksāt malkas cenu plus PVN. Es kā kooperatīvā sabiedrība nespēju fiziskai personai to malku pārdot. Mēs pārdodam juridiskām personām. Tas ir novedis pie tā, ka malkas tirgus ir pelēks, tajā ir daudz skaidras naudas darījumu.
