Olafs Zvejnieks: Moris savu ir padarījis, moris var iet prom! 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā nedēļā Saeima pieņēma apšaubāmas kvalitātes lēmumu, proti, neapstiprināja uz otro termiņu amatā Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) vadītāju Ilzi Znotiņu.
Taču vēl vairāk par to, kāds lēmums tika pieņemts, šokē veids, kādā tas tika pieņemts. Lēmums noraidīt Valsts kancelejas atlases konkursā atrasto kandidātu, kuru jau bija atbalstījusi Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija, tika pieņemts praktiski bez apspriešanas.
Saeimas sēdes stenogramma šajā jautājumā ir izlasāma burtiski dažu minūšu laikā, un runātāju skaits saskaitāms uz vienas rokas pirkstiem. Ja neskaita sadzīviskus pastāstiņus par to, kas notiek, ja maksājuma pamatojumā ieraksta “Cuba libre” deputāta Gobzema izpildījumā, tad kaut cik nopietni vērtējamus argumentus izvirzīja tikai opozīcijas deputāti Didzis Šmits un Edgars Tavars, kas abi aicināja balsot pret Znotiņas apstiprināšanu.
No valdošās koalīcijas debatēs neuzstājās vispār neviens, izņemot “AP” deputātu Māri Šteinu, kurš formāli atgādināja, ka Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija ir atbalstījusi Znotiņas kandidatūru, un aicināja balsot par.
Un tā viena no spilgtākajām valsts pārvaldes personībām, kurai Latvija var pateikties par finanšu sistēmas reputācijas glābšanu, ir prom.
Tā teikt – moris savu ir padarījis, moris var iet prom!
Kas I. Znotiņai tiek pārmests? Kā jau minēju, Saeimas sēdē – tikai pārāk stingra banku jomas uzraudzība, kas kādu daļu klientu piespiežot atvērt banku kontus citās valstīs un veikt norēķinus caur tām. Lai gan tā, nenoliedzami, ir problēma, uz cik lielu klientu daļu šī problēma attiecas, skaidrs nav.
Runājot pēc būtības, var teikt, ka aktīvas finanšu noziegumu apkarošanas rezultātā uz vairākiem gadiem samazinājās banku kreditēšanas aktivitāte, kas neapšaubāmi ietekmēja vispārējo ekonomikas stāvokli, jo kreditēšana ir ekonomikas asinsrite.
Sava taisnība pārmetumos ir – Latvijas banku izsniegto kredītu apjoms 2017. gada beigās, pirms “ABLV” darbības apturēšanas, bija 14,4 miljardi eiro, un tikai 2021. gada beigās banku nozare atkal sasniedza šo kreditēšanas apjomu, tātad var runāt par kreditēšanas zaudēto četrgadi un apmēram 2,2 miljardiem eiro, kas uz vairākiem gadiem tika izņemti no tautsaimniecības.
Taču ne jau Znotiņa izraisīja notikumu virkni, kas noveda pie šādām sekām.
Otrs pārmetums – FID sadarbībā ar FKTK izstrādājusi noteikumu kopumu, kas liek bankām klientus un viņu darījumus pārbaudīt daudz rūpīgāk, uzdot daudz vairāk jautājumu, prasīt pamatojuma dokumentus.
Un, jā, ir dzirdēts, ka šādu pārbaužu un to izmaksu dēļ bankas atsakās no klientiem, kas veic darījumus ar dažādām tālām un eksotiskām valstīm, kas galvenokārt atrodas Āfrikā un Āzijā, bet arī Krievijā un NVS valstīs. Šis ir pamatotāks pārmetums, taču jāatceras, ka melnā naudas atmazgātāju ēna pār Latvijas banku nozari klājās tieši tādēļ, ka tika apkalpoti finanšu darījumi ar Krieviju, Ukrainu, Moldovu un citām NVS valstīm.
Vai kāds brīnums, ka ieviestas pārbaudes?
Un galu galā, vai tiešām šādu pārmetumu izvirzītāji domā, ka pēc “ABLV” bankas darbības apturēšanas pēc ASV finanšu ministrijas iestādes “FinCEN” pieprasījuma 2018. gadā, visai reāliem draudiem, ka Latvija varētu nokļūt Eiropas naudas atmazgāšanas apkarotāja “Moneyval” pelēkajā vai melnajā sarakstā, un daudzajiem pēdējo gadu naudas atmazgāšanas skandāliem Baltijas, galvenokārt gan Igaunijas, bankās kredītiestādes tiešām varēja turpināt veidot savu biznesu tāpat kā līdz 2018. gada sākumam vai bija nepieciešama nopietna pārkārtošanās? Un vai 2018. gadā, kad Znotiņu iecēla par FID vadītāju, pastāvēja iespēja rīkoties lēni un apdomīgi vai arī bija jāstrādā ugunsgrēka dzēšanas režīmā?
Pilnīgi iespējams, ka banku lobijs varēja būt neapmierināts ar Znotiņas un FID darbību – par iebraukšanu otrā grāvī ar banku uzraudzību, proti, tās pārspīlēšanu. Pārsteidz valdošās koalīcijas vienaldzība par pašu izvirzītās Finanšu izlūkošanas dienesta vadītājas kandidatūras virzīšanu Saeimā.
Spriežot pēc deputātu izteikumiem, valdība nav paveikusi praktiski neko, lai to veicinātu, šādi nosūtot signālu pat valdošās koalīcijas deputātiem, ka pieļaujams ir balsot arī pret.
Arī valdības vadītājs Krišjānis Kariņš, kurš savulaik pasludināja, ka finanšu sistēmas “kapitālais remonts” ir viena no viņa valdības galvenajām prioritātēm, nepakustināja ne pirkstu remonta galvenā darbarīka aizstāvībai. Sausais atlikums – valdošā koalīcija ir pussabrukusi un vairs nespēj nodrošināt sev vajadzīgos balsojumus Saeimā. Tās “aizvilkšanu līdz vēlēšanām” nodrošinās tikai tas, ka šobrīd ir neizdevīgi koalīciju izjaukt – politiskā pieredze liecina, ka valdības grāvēji vēlēšanās tiek sodīti.
