Morāvija – dabas brīnumu un piļu zeme. Ceļojuma piezīmes 0
Pēc Čehoslovākijas sadalīšanās Morāvija nonāca jaunās Čehijas valsts austrumdaļā. To varētu salīdzināt ar Latgali, jo arī morāviešiem ir savs dialekts, atšķirīgas tradīcijas un kultūra, tomēr trīsreiz par Latviju mazākā teritorijā dzīvo aptuveni trīs miljoni iedzīvotāju un tā glabā daudz dabas brīnumu, skaistu pilsētu un piļu, tostarp Lednices pili, kurā uzņemti skati latviešu pasaku filmai “Sprīdītis”.
Reģiona sirds Olomouca
Viena no skaistākajām Morāvijas pilsētām neapšaubāmi ir Olomouca (~ 100 000 iedz.). Dažkārt tā nepelnīti paliek reģiona galvaspilsētas Brno ēnā, jo Čehija ir gana liela (78 866 km²), lai tūrfirmu interese, piedāvājot valsts apskati, fokusētos uz novadu lielāko pilsētu un Prāgas vēstures un kultūras mantojumu, kas ir iespaidīgs (simtiem piļu, baznīcu). Taču arī Olomouca savā ziņā ir unikāla, jo pēc valsts galvaspilsētas ir otra aizsargājamiem pieminekļiem bagātākā Čehijas pilsēta, turklāt 2000. gadā ierakstīta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.
Olomoucas pašā vēsturiskā centra vidū Augšējā laukumā atrodas Svētās Trīsvienības kolonna (30 m), kas baroka stilā celta, lai godinātu kristietības triumfu, lielā mērā pievēršot pasaules uzmanību pilsētas kultūras mantojumam. Tās būvniecības iniciators bijis vietējais skulptors Vāclavs Rendera, kurš gan nepiedzīvoja kolonnas atklāšanu 1754. gadā, piedaloties Austroungārijas ķeizarienei Marijai Terēzei, jo celtniecība kopumā ilga 40 gadus. Svētās Trīsvienības kolonna ir patiešām iespaidīga – tās iekšienē ir neliela kapela, bet to ieskauj skulptūru grupas trīs līmeņos.
Turpat netālu izvietojies Olomoucas rātsnams ar 75 metrus augsto torni (14. gs.), kas joprojām pilda savas funkcijas, proti, ir pilsētas mēra un administrācijas rezidence. Ēkas ziemeļu fasādes nišā (14 m) iebūvēts unikāls pulkstenis no 15. gs., kas pašreizējo veidolu ieguvis 20. gs. 50. gados (autors Karels Svolinskis). Tajā no sīkiem mozaīkas gabaliņiem socreālisma stilā atainoti katrā mēnesī darāmie darbi (sānu malās), augšējā daļā – karaļu gājiens, bet apakšējā – proletariāta laiks. Runājot par karaļiem, jāpiemin fakts, ka 1306. gadā tieši Olomoucā tika nogalināts pēdējais čehu karalis Vāclavs III no Pršemišlovu dinastijas.
Olomouca nav iedomājama bez sešām antīkajā mitoloģijā sakņotām strūklakām, kas pilnībā nopostītas Trīsdesmitgadu kara laikā (1618 – 1648), bet atjaunotas, lai pierādītu pilsētas ekonomisko un garīgo varenību. Ne velti visos laikos tieši Olomouca bijusi Morāvijas bīskapu (šobrīd arhibīskapa) rezidence, kaut neskaitāmo reliģisko konfliktu dēļ mūsdienās Čehija kļuvusi par vienu no vismazāk reliģiozajām valstīm pasaulē. Herkulesa, Cēzara, Merkūrija, Neptūna, Tritona, Jupitera strūklakām 21. gs. pievienojušās vēl divas – Ariona (skulptors novadnieks I. Taimers) līdzās rātsnamam un Svētā Jana Sarkandera strūklaka – vietā, kur 17. gs. ieslodzījumā atradies šis garīdznieks.
Nostāk no vēsturiskā centra atrodas vēl viens ievērojams arhitektūras piemineklis – Svētā Vāclava katedrāle (1104 – 1141), kas atgādina Svētā Vita katedrāli Prāgā un gotisko veidolu ieguvusi pēc postošā ugunsgrēka 1265. gadā. Dievnama trešais dienvidu tornis (100,65 m) ir otrs augstākais visā Čehijā un arī ērģeles ir vienas no labākajām valstī.
Par Olomoucas kultūras dzīves vērienu liecina Hauenšildu māja, kurā 1767. gadā bija apmeties Zalcburgas kapelmeistars Leopolds Mocarts ar savu ģimeni, tostarp 11 gadus veco Volfgangu Amadeju. Savukārt par diriģentu vietējā teātrī kādu laiku strādājis ebreju izcelsmes austriešu komponists Gustavs Mālers (1860 – 1911).
