Rita Našeniece: Tramvaja līnija pa Lielajiem kapiem 13
Vai atceraties neseno vareno cīņu par okupācijas armijas slavinošā pieminekļa saglabāšanu Pārdaugavā? Šīs cīņas laikā Ārlietu ministrija sacerēja aizstāvības dokumentu, kam ir ļoti maza saistība ar 1994. gadā slēgto un vēlāk papildināto līgumu ar Krieviju. Pasaules praksē nav tipiska okupācijas armijai veltītu pieminekļu saglabāšana ārpus apbedījumu vietām. Tikmēr cilvēkiem, kas bija parakstījuši aicinājumu Pārdaugavas objektu pārvietot, ar radio starpniecību tika izteikti nāves draudi.
Bet mans teksts nebūs par odiozā objekta pārcelšanu uz labākiem medību laukiem. Uzmācīgo pieminekļa aizsardzību atcerējos citā kontekstā. No kolēģa saņēmu informāciju par Rīgas domes plānoto tramvaja līnijas veidošanu Lielo kapu teritorijā. PSRS laikā uz apbedījumiem izveidotā Senču iela esot jāpaplašina uz kapu rēķina.
Lielie kapi nav parasti Latvijas kapi – tas ir sens, vēstures pārpilns objekts. Tos politisku iemeslu dēļ galīgi slēdza 1969. gadā. Pārāk daudz tur bija gan latviešu, gan baltvācu, gan pasaules līmeņa vēstures. Pārāk daudz bagātās, spožās Hanzas pilsētas Rīgas. Pasaules līmeņa vārdi – sākot no Nobela prēmijas, Āfrikas atklājumiem līdz Bermontiādes varoņiem, Dainu skapim un Lāčplēsim. Padomijai tas traucēja. Caur kapiem izveidoja Senču ielu. Ekskavatoriem plosoties, pa gaisu lidoja zārku un vēl saglabājušās anatomiskās detaļas. Padomju valsts darbojās pēc shēmas: tā iznīcināja vēsturi, kas nepatika. Vēsturiskā, unikālā kapsēta tika vandalizēta politiski. Pareizticīgo Dievmātes patvēruma (Pokrova) draudzei viņu kapu daļu atstāja, draudze to iespēju robežās uzraudzīja. Šobrīd tie ir sakārtoti, cienījami, darbojošies kapi. Pārvaldnieks ir apvilcis apkārt žogu, un nedomāju, ka Rīgas dome jebkad uzdrošinātos grābstīties gar kaut pusmetru šo kapu.
Tas kontrastē ar ielas otru pusi – Jēkaba kapiem. Pēc neatkarības iegūšanas Latvijas evanģēliski luteriskā baznīca (LELB) savu teritoriju dabūja atpakaļ. Luterāņu draudzēm baznīcas vadība to neatdeva. Tas varētu būt reāli vienīgais kapu uzturēšanas risinājums. Otrs būtu kapu muzejs. Kapu demolēšana turpinās vēl šodien. Kā pirms pāris nedēļām stāstīja Latvijas Radio, traktors, ko lietoja pļaušanai, dragāja zemesplāksnes un pieminekļus. Kapi pārvērtušies par visu apkaimes suņu ateju. Kakināt suni mirušu cilvēku atdusas vietā ir ērtāk, lai gan turpat ir Skanstes pļavas, kur Rīgas dome var ierīkot Eiropā lielāko suņu ateju. Ja kāds to vēlētos, protams.
Divās Rīgas glabātavās ir savākti unikālie kapu pieminekļi, bet neviens nav vēlējies atvest tos atpakaļ uz vietu, kur guļ apglabātie. Fantastiskās kapenes gaida savus glābējus. LELB nav pacentusies pat pacelt zemē nogāztos krustus. Lielie kapi ir kā politiski represēta persona, kas Latvijas neatkarību ir sagaidījusi, bet nav sagaidījusi patiesu reabilitāciju.
Rīgas domes plāni attiecībā uz Lielajiem kapiem ir zemiski. Tie ir lielas naudas un lielas morālas netīrības motivēti. Taču tie var tikt realizēti tikai gļēvuma atmosfērā. Šobrīd jebkuram, kam sirdsapziņa nav apēsta desmaizē, jājautā par savu morālo atbildību. Vispirms jau LELB, kas vēlas Lielos kapus par atlīdzību atdot Rīgas domei.
Kapu atdošana RD man atgādina situāciju, kurā nolaidīga māte atdod savu slimo bērnu personai, kas nodarbojas ar bērnu orgānu tirdzniecību. To apliecina RD ārprātīgie nodomi veikt savus kroplīgos ielu vingrojumus.
