Agris Liepiņš: Morāles žogs, kuram nauda kāpj pāri 16
Vērojot valdības tapšanas procesu, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa nedaudz patētiski iesaucās: “Ilgu laiku nebiju redzējusi tik sīvu turēšanos pie krēsla!” Politiskās uzvedības modeli valstī lielā mērā nosaka valdošā partija, un pēdējos gadus sevi par tādu uzskata “Vienotība”. Āboltiņas kundze ir partijas “Vienotība” priekšsēdētāja.
Latvijas politikāņu vidē liekulības, savtīga aprēķina un alkatības patiešām ir pārpārēm. Pārfrazējot Blaumani – tam žogam, kuru uzceļ morāle, naudas vara kāpj viegli pāri. Pieminēšu kaut vai uzturēšanās atļauju tirdzniecību un mūsu vadošo politiķu klaju nevēlēšanos šīs darbības apturēt – liela nauda nākšot, tikai neprāši var atteikties no tik laba piedāvājuma!
Šogad, Eiroparlamenta un Saeimas vēlēšanu gadā, liekulība sitīs augstu vilni. Zvejojot vēlētāju balsis un vēloties par katru cenu palikt varā, daudzi agrāk paustie principi tiks nolikti malā.
Pagājušogad Tiesībsarga birojs veica pārbaudi Latvijas mazākumtautību skolās ar mērķi noskaidrot, kas sasniegts bilingvālās izglītības jomā. Ar secinājumiem iepazīstināja Valsts prezidentu, un tie nebūt nav iepriecinoši. Vairākos gadījumos skolotāji nespēja atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem valsts valodā. Latviešu mēles nezināšana ir regulāra un liecina par sistemātisku problēmu. Tiesībsargs Juris Jansons ir pārliecināts, ka šādos apstākļos bilingvālā izglītība būs lemta pagrimumam, jo nenotiek jēgpilna virzība uz viendabīgu sabiedrību. Tiesībsargs uzskata, ka politiķu runas par to, ka mazākumtautībām pienākas nodrošināta izglītība viņu valodā, jo viņi maksā nodokļus, ir pretrunā ar mazākumtautību bērnu interesēm prast valsts valodu un vēlāk veiksmīgi iekļauties valsts dzīvē.
Liekas, ka Jansona kungs pieskāries pašam būtiskākajam. Politiķi, dzenoties pēc balsīm, nebūt nedomā ilgtermiņā par bērnu patiesajām interesēm, viņi izdabā savam elektorātam. Par “Saskaņas centra” nostāju nav jābrīnās, bet šo pašu dziesmu, vēloties iegūt krievvalodīgo vēlētāju balsis, velk arī “Vienotības” politiķi. Tāpat zaļzemnieki un reformisti, cik nu viņu palicis. Liekulības tirgus, izdabāšana šodienas situācijai un bailes pieņemt drosmīgus, nākotnē svētīgus augļus nesošus lēmumus. Labāk, lai tā klibā pīle – bilingvālā izglītība – steberē tālāk, nekā vēlēšanu gadā kaitināt pēc padomijas laikiem alkstošos vēlētājus.
Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs janvāra vidū paziņoja, ka Krievija grasās atvērt krievu skolas citās valstīs, tostarp Baltijā, un mācības tur notikšot pēc Krievijas standartiem. Vadošo politiķu sākotnējā reakcija ir stingra. Izglītības ministre Ina Druviete (“Vienotība”) teic: “Krievijas ideja nav pieņemama nedz politiski, nedz tiesiski. (..) Nav noslēpums, ka izglītības sistēma ir ļoti būtisks maigās varas instruments. Ja Latvija neietekmētu to, ko māca skolās, veidotos jauna paaudze, kas ir atsvešināta no Latvijas valsts.” Bet līdztekus ieskanas arī citas notis. Igors Pimenovs no “SC” uzskata: “Ar šādu programmu Krievijas Ārlietu ministrija mums piedāvā naudu, un mēs būsim slikti saimnieki, ja uzreiz atteiksimies. Pareizāka reakcija būtu vismaz aprunāties ar Krievijas pusi un vienoties par noteikumiem, uz kuru pamata šāda sadarbība būtu iespējama.” Aizvietojiet vārdus “krievu skolas” ar teicienu “uzturēšanās atļaujas” un jūs iegūsiet gandrīz precīzu Šlesera un citu uzturēšanās atļauju tirgotāju argumentāciju! Ja reiz “Vienotībai” nav iebildumu pret uzturēšanās atļaujām, cik ilgi valdošajai partijai būs iebildumi pret Krievijas skolām? Tam žogam, kuru uzceļ morāle, naudas vara kāpj viegli pāri.
