Kad ceļi trīc kā apšu lapas 0
Vērmaņu ģimenes kopdarbs – mūzikas un teātra skola – šoruden sāks darbu. Tā iekārtota Oberhavelā, bijušajā muižas ēkā lauku apvidū, kas no Berlīnes Aleksandra laukuma atrodas nieka pusstundas brauciena attālumā. Monta un Johans atzīst, ka būve, kuru viņi sarunā sauc vienkārši par šķūni, bijusi gandrīz nojaucama, jo 20 gadus stāvējusi dīkā, jumts – nodedzis, vietām jau aizaudzis ar bērziem, taču viņi nolēmuši tai dot iespēju. – Lielākā daļa mūsu draugu un paziņu nodomāja, ka esam nedaudz traki, kaut ko tādu uzņemoties, – abi nosmej. Montu vecais grausts nenobiedēja, jo viņa ar kaut ko līdzīgu bija saskārusies Jaunlaicenes lauku mājā un arī vecāku mantotajā īpašumā Vecdaugavā. Turklāt abiem ar vīru patīkot vēsturiskas lietas, un gandrīz visa pašu mājas iedzīve veidota no priekšmetiem ar pagātni.
Lai šķūni atbrīvotu no “kultūrslāņa”, sarīkojuši pāris talku, jo pēc latviešu tradīcijām draugiem jāpalīdz. Cerējuši, ka nu tik visi strādās, taču talciniekus grausts tā satriecis, ka daudziem pēc karstvīna glāzes atradies attaisnojošs iegansts – un prom viņi bija. Palikuši vien tie, kurus tagad patiešām varot saukt par īstiem draugiem.
Divarpus gados ar Johana darbu un viņu vecāku finansiālu atbalstu būve atjaunota. Pirms skolēnu vasaras brīvlaika Vērmaņi apciemojuši tuvējās skolas, pastāstījuši par savu ieceri un ar prieku secinājuši, ka bērniem tā interesē. Montas pārziņā būs mūzikas nodaļa, Johana – teātra, jo viņa izglītība un darba pieredze saistīta arī ar operas režiju. – Mūzika un teātris ir ļoti laba kombinācija, jo teātra māksla bērniem var palīdzēt pārvarēt skatuves bailes, – no savas pieredzes saka vijolniece, jo prātā laiks Emīla Dārziņa mūzikas vidussskolā, kad pat viens teikums, kas jāpasaka pēc uzstāšanās, piemēram, “Daudz laimes dzimšanas dienā, mīļo skolotāj!”, radījis tādu stresu, ka nojucis viss spēlējamais gabals.
Ko dāvināt vīram dzimšanas dienā
Tā nebija sievišķīga aušība, ka uz dzimšanas dienu Monta vīram uzdāvinājusi divas kaziņas. Johans vēl pirms jubilejas savu vēlēšanos atklājis kādam žurnālistam – pēc publikācijas presē sievai vien atlicis to izpildīt. Par kazām viņš nodungo senu vācu dziesmiņu, kas stāsta, ka šis kustonis ir brīnišķīgs dzīvnieks, kam spalvas kā no zīda, bet ragi – kā vērsim…
Kamdēļ tie lopiņi? Bērnu dēļ! Lai pašu atvasēm un arī viņu audzēkņiem rastos kāda saprašana par to, no kurienes nāk piens, kas dēj olas – tāpēc iegādātas arī vistas –, turklāt iespēja pabarot vai paglaudīt dzīvnieciņus radot ciešāku saikni ar dabu.
Tā, abiem kopā darbojoties, rodas gan labāka saprašanās, gan diskusijas neizpaliek, nosmej Monta. Šādos brīžos Johans varot tikai apbrīnot sievas savaldīgo un harmonisko raksturu, kas esot kā pretstats viņa nepacietīgajai un nemierīgajai dabai. – Jā, bet Johans ir cilvēks ar zelta rokām un zelta sirdi, – mīļi pasmaidot, nosaka Vērmaņa kundze.
