Kur paslēpies lācītis 0
– Pilnīgi noteikti reizi gadā atbraucam uz Latviju un izbaudām dabu atliektiem galiem, jo pēc saspringtajiem darbiem gribas vienkārši atpūsties, – par ikvasaras trīs nedēļu rituālu Jaunlaicenes paugurainē stāsta Monta. Vērmaņu vasaras mītne – pēc skata necils namiņš, kur drēgnākā laikā jāiekurina malkas plīts, ūdens jāsmeļ no akas un labierīcības – kā senos laikos – ķemertiņā. Reizi nedēļā visi čāpo uz pirtiņu. Taču Monta pie vienkāršības pieradusi no bērnu dienām, un Johanam, kurš pēc dabas arī esot tāds lauku puika, sievas vasarnīca bijusi pa prātam jau no pirmā brīža. Pirtī viņš gluži vai iemīlējies, tāpēc viena no būvēm, kas tapusi viņu mājvietā Vācijā, bija pirtiņa ar īstu krāsni pēc latviešu parauga, kur visi var kārtīgi nomazgāties, bērni ņemties ar ūdeni un visi pa pliko diebt pa dārzu.
Johana patikšana uz Latvijas laukiem neesot pārgājusi arī pēc četriem mēnešiem, kurus jaunais tēvs te pavadījis viens ar pirmdzimto Māri, sieva vijolniece pa to laiku studējusi Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā un ceļojusi koncertturnejās pa pasauli. Vērmaņu ģimenes radošo ļaužu konkurenci vīrs bija atrisinājis ar drosmīgu soli: – Kopš sieva gaidīja mūsu pirmo bērnu, mans lēmums bija – okei, tu studē, bet es apturēšu visus savus projektus un gādāšu par ģimeni!
Tagad viņš šo laiku sauc pat par labāko savas dzīves posmu: – Protams, ne jau tādēļ, ka Monta bija projām, bet gan tāpēc, ka biju kopā ar dēlu – varu ieteikt jebkuram tēvam, kuram vien ir iespēja pabūt vairāk ar bērnu, – dariet to!
Tiesa, kāds gadījums tomēr satricinājis abu idilli – spēlējoties netālu no vasaras namiņa, garajā zālē pēkšņi pazudis Māra lācītis Nenī, kurš bija absolūti nepieciešams, lai viņš vakarā varētu iemigt. – Es meklēju un meklēju, bet Māris tik raudāja, – dramatisko notikumu, kurš galu galā beidzās laimīgi, atstāsta tēvs. Mazais Nenī joprojām ir dzīvs, gan nedaudz apdedzis, jo puika to reiz pamanījies ielikt krāsnī.
Kā savienot paralēlās pasaules
Kamēr Vērmaņa kungs stundu pēc stundas brida pa garo Latvijas zāli, meklēdams dēla lāčuku, viņa kundze aizrautīgi spēlēja vijoli Londonā, savas skolotājas Lidijas Mordkovičas piesmēķētajā dzīvoklī. Bija piepildījusies latviešu vijolnieces kvēlākā vēlēšanās papildināt spēles prasmi pie šīs izcilās krievu mūziķes. – Mums izveidojās tik sirsnīgas attiecības gluži kā ģimenē – nodarbības bieži vien notika pie viņas mājās trīs četru stundu garumā, pa to laiku viņa smēķēja grāmatām un platēm piepildītajā lielajā istabā, kurā ar cigarešu smārdu bija piesūkušies pat tepiķi, un reizēm tas radīja apdullinošas sajūtas, tāpat kā viņas pāri plūstošā enerģija, – studiju laiku atceras Monta. No vienas šādas meistarklases viņa devās uz lidostu sagaidīt vīru un dēlu, kuri no Latvijas laukiem taisnā ceļā bija ieradušies metropolē.
Vērmaņu ģimenei tas bija laiks “uz čemodāniem”, kuru Monta nosauc arī kā zināmu pārbaudījumu. Kā mammai viņā dzīvoja sajūta, ka vairāk laika būtu jāvelta bērnam un ģimenei, taču kā mūziķe vēlējās turpināt karjeru, lai vēlāk nenāktos pārmest tuviniekiem, ka to upurējusi viņu dēļ. – Tāds darbs tika ieguldīts dažādos festivālos, konkursos, koncertos, ka visu to nolikt malā nebūtu man pieņemams variants, jo vijole taču bija mana sirdslieta no sešu gadu vecuma, – sprieda jaunā māksliniece un, lai gan saprata, ka apvienot studijas, koncertus un ģimeni nebūs viegli, pieņēma lēmumu – paralēlās pasaules turpināt.
Vairākus gadus vijolniece apliecināja savu talantu koncertturnejās, izmēģināja spēkus orķestros, arī Gidona Krēmera “Kremerata Baltica” un vienā no lielākajiem opernamiem Eiropā – “Deutsches Oper”, pabeidza maģistra studijas prestižajā Hansa Eislera mūzikas augstskolā Berlīnē, līdz pieteicās mazā Maira. Operas orķestra darba apstākļi nebija ģimenei draudzīgi, bet mammai gribējās vairāk būt kopā ar bērniem, redzēt, kā aug viņu meitiņa. Monta izvēlējās iet jaunu ceļu – veidot mūzikas un teātra skolu.
