Monta Kroma – izspēlētais, izrunātais, atmiņā atsauktai 1
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Novembris – valsts svētku laiks – parasti ir īstais brīdis, lai ar sevišķu intensitāti atgādinātu par latviešu dzejniekiem. Tā notiek ar Ojāru Vācieti, tā notiek ar Raini, un turpat atrodas arī citi – Aleksandrs Čaks, Aspazija, Vizma Belševica, Eduards Veidenbaums, Imants Ziedonis, Edvarts Virza.
Viņu vidū arī Monta Kroma, kurai veltīts dzejkoncerts “Dzeltens trotuārs” – ar Annas Veismanes jaunradīto mūziku, ar flautistes Maijas Zandbergas, fagotista Jāņa Semjonova, pianista Riharda Plešanova un aktrises Gunas Zariņas līdzdalību. Pēc izrādēm ārpus galvaspilsētas tagad, 2023. gada 16. novembrī, šis notikums izskanēja Rīgā tam teicami piemērotā “Hanzas perona” kamertelpā. Un atkal pašā sākumā jāraksta – gaidīju kaut ko saistošu un kvalitatīvu, un rezultāts pat pārsniedza uz to liktās cerības.
Šādu radošo ideju iedzīvinājums var būt visdažādākajās koncepcijās, visatšķirīgākajās formās. Par to liecina atskats uz 2022. gada dzejkoncertu “Mūžīgais mākonis” (Jāņa Šipkēvica un Sniedzes Prauliņas dziesmas ar Linarda Tauna dzeju), neseno koncertizrādi “Ansis Cīrulis. Ģēnijs. Latvietis” (arī tur klātesošs Jānis Šipkēvics), 2015. gada muzikālo uzvedumu “Tas vārds. Daugava” (Rainis un Mārtiņš Brauns, Aspazija un Jānis Lūsēns, Latvijas Radio koris un Sigvards Kļava), vēl citiem paraugiem un mūsdienu māksliniekiem. Tagad uzmanības centrā Monta Kroma, kura būtībā nav aizmirsta nekad. Dzejnieces dzīves laikā viņu slavēja un parodēja, nosodīja un apbrīnoja, cildināja un kritizēja. Tagad par viņu rīko zinātniskas konferences un veic literatūrvēsturiskus pētījumus, tagad izdod dzejas izlases un apjautā laikabiedrus.
Montas Kromas personība bija neordināra, tikpat neordinārs ir arī Annas Veismanes skatījums. Atšķirībā no iepriekš piesaukto meistaru dzejas ritmiem un atskaņām Montas Kromas vārsmu brīvais pants jau tuvojas prozai, un varbūt arī tādēļ Anna Veismane izvēlējās tādu konceptuālo modeli, kas ir apzinātā pretstatā ierastajām dzejas vārsmu pārvērtībām mūzikas skaņās jeb, vienkāršiem vārdiem sakot, principam “paņemam dzejoli, uzrakstām dziesmu”. Šoreiz klausītāji dzirdēja instrumentālo mūziku pārmaiņus ar dzejas lasījumiem, kas izrādes gaitā, šķiet, aizvien vairāk pārklājās un sablīvējās – pēdējā trešdaļā jau pienāca aktrises dziedājums, kam vēl pēc kāda laika piebalsoja arī atskaņotāji, un ap to pašu brīdi flautas un fagota vietā parādījās rotaļu instrumenti, bet Guna Zariņa atcerējās par savām klavierspēles iemaņām, kam sekoja atkal jauns stilistiskais kūlenis, atkal jauns pagrieziens.
Viss iepriekšminētais vēstīja par mūzikas teātra klātesamību, par laiktelpas pārveidi un koncentrāciju, par liriski dramatiskās dimensijas papildinājumu ar rotaļīgiem, ekscentriskiem un viegli absurdiem vaibstiem, un tas arī nepārprotami atbilda Montas Kromas dzejas raksturu daudzveidībai. Līdzvērtīgs bagātīgums piemita arī citiem aspektiem Annas Veismanes muzikālo risinājumu ķēdē – te, protams, varēja atrast postromantiskas tēmas, un pat gluži aizkustinošas (viens no spilgtākajiem brīžiem uzvedumā atkal bija tā pēdējā trešdaļā, kur saskārās bērnišķīgi un sirsnīgi motīvi), taču lielāko tiesu instrumentālā skaņuraksta tembri, faktūras un virtuozitāte atspoguļoja laikmetīgu mūzikas valodu – ar sirreālisma noskaņām, ar nospriegotiem tēliem un precīzi izzīmētiem kontrastiem.
Šādos spēles noteikumos komponistei, bez šaubām, nepieciešami uzticami domubiedri, un Annai Veismanei tādi bija. Dzejkoncertos, muzikālos uzvedumos, koncertizrādēs labprāt piedalās Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, un te nu uzstājās vēl viena spoža personība no Jaunā Rīgas teātra – Guna Zariņa, kuru ar viņas kolēģiem arī šoreiz vienoja aktieriskā harisma un izteiksmība. Maija Zandberga un Jānis Semjonovs visvairāk pazīstami kā teicami orķestra mūziķi, Rihards Plešanovs turpretī daudzkārt eksperimentējis ar dažādām ansambliskuma formām un māksliniecisko skatpunktu variācijām, un tagad pianistam šai ziņā pievienojās arī flautiste un fagotists – tikpat nopietni, kolorīti un pārliecinoši.
Dzejkoncerta žanrs ir īpaši suģestējošs tādēļ, ka tas līdzās jau īstenotajam parāda vēl nerealizētās iespējas visā kultūras ainā, visā vēsturiskās atmiņas spektrā – būtu vairāk līdzekļu, būtu vairāk cilvēkresursu, noteikti pienāktu laiks arī filmām, romāniem, teātra iestudējumiem, baleta un laikmetīgās dejas izrādēm par Edgaru Tonu, Liliju Ēriku, Gunāru Saliņu, Birutu Skujenieci, Marisu Vētru vai Annu Priedi. Viņi šeit bija dzīvi, reāli cilvēki ar savu domu un jūtu pasauli. Tāpat kā Guna Zariņa un Ivars Krasts. Protams, pats princips vēl negarantē izdošanos, arī ar pagātnes personībām saistītos mākslas darbos var aiziet galīgi greizi; taču Montai Kromai, tāpat kā pagājušajā gadā Linardam Taunam, ir paveicies, un dzejkoncerts “Dzeltens trotuārs” ar vārsmām no krājumiem “Lūpas. Tu. Lūpas. Es”, “Stāvā jūrā” un “Esmu” aicina turpināt arī personiskos meklējumus autores daiļradē. Un tas liek atcerēties citus dzejniekus. Šķiet, ka Amandu Aizpurieti tik drīz vis neaizmirsīs. Arī Klāvs Elsbergs joprojām ir rokas stiepiena attālumā. Bet kā, piemēram, ar Mairu Asari? Bija tāda dzejniece, uzrakstīja brīnišķīgu krājumu “Ceļš uz Tūju”, vēl vairākus dzejas un prozas darbus un pusmūžā devās citā saulē. Konference ar literatūrzinātnisku rakstu izdevumu, no vienas puses, un dzejkoncerts, no otras puses, ir mazākais, ko mēs šeit varam darīt.
