Monika Zīle: Vjačeslava Dombrovska Pelnrušķītes misija 0
Vienā no krievu kinematogrāfistu ekranizētās pasakas par Pelnrušķīti variantiem ļaunā pamāte, uz karaļpils balli sevi un īstās meitas posdama, mājās atstātajai bārenītei veicamo darbu skaitu papildina ar dziļi filozofisku uzdevumu – iepazīt pašai sevi.
Kinomīļu forumos tīmeklī šo rīkojuma daļu palaikam joprojām izceļ gaismā un analizē, nonākot pie secinājuma – tas ir visa mūža darbs un misija, kas diktē vajadzību nemitīgi pilnveidoties, rast domubiedrus un noteikta mērķa vārdā sadarboties.
Nupat apstiprinātais izglītības un zinātnes ministrs Vjačeslavs Dombrovskis nav folkloras tēls. Tāpat aizvadītajā otrdienā, jaunajā statusā viņam pirmoreiz piedaloties valdības sēdē, kur Ministru prezidents uzskaitīja izglītības jomā pirmkārt veicamo, netika pieminēti ne septiņi iestādāmie rožu krūmi, ne pavarda spodrināšana un kafijas malšana. Izskanēja reālas un ļoti aktuālas problēmas: bez vilcināšanās pielikt punktu augstskolu akreditācijai, atjaunot dialogu ar nozari un sakārtot profesionālo izglītību pēc Vācijā populārās duālās sistēmas principa.
Tomēr mūsdienīgi lietišķajā uzskaitījumā skaidri atbalsojas Pelnrušķītei veicamais – patiesībā Vj. Dombrovskis kopā ar ministra portfeli ieguvis savas Reformu partijas (RP) misionāra pienākumu.
No viņa prasmes ātri un bez priekšgājēja iecienītajiem blīkšķiem sakarīgi reformēt izglītības jomu, jaunumiem oponējušos pārvēršot savos līdzgaitniekos, atkarīgs ne vien paša reitings, bet lielā mērā RP dzīvotspēja. Izglītības sfēra nav tikai attiecīgas ministrijas ierēdņi, skolotāji un profesori. Šajā ļoti jūtīgajā sabiedrības telpā atrodas izglītojamo vecāki un jaunieši, kurus tāpat “izbesījis” haotiski sludināto un pusratā aizsākto skološanās pārveidojumu jūklis. Tāpēc dialogs ar nozari būs ļoti sarežģīts. Bet izdošanās gadījumā kalpos par signālu, ka RP tomēr nav pavisam tukša muca.
Tā sanāca, ka jau minētajā otrdienā Valdis Dombrovskis tikās ar Vācijas Šlēsvigas-Hol-šteinas pavalsts premjeru Torstenu Albigu, kurš cita starpā kolēģim piedāvāja savu pieredzi duālās profesionālās izglītības jomā. Vācijā tā ir ļoti populāra – 51 procents jauniešu izvēlas vispirms iegūt arodapliecību, kas garantē darba vietu. Grūti spriest, cik liels atspaids Latvijai būs vāciešu pieredze. Bet skaidrs gan, ka duālā profesionālā izglītība – jaunieši pāris dienas nedēļā skolā apgūst vispārizglītojošos priekšmetus, bet atlikušo laiku strādā praksi savai mācību iestādei piesaistītajā uzņēmumā – var izrādīties ļoti ciets rieksts mūsu valdībai tā iemesla pēc, ka prasīs ciešu vairāku ministriju sadarbību.
Līdz šim pašmāju un ārzemju eksperti neskaitāmas reizes secinājuši, ka daudzi labi projekti Latvijā izčākst birokrātiski bezmērķīgos saskaņojumos, kuri būtībā tikai paaugstina starp nozarēm uzbūvētos žogus – aiz tiem attiecīgu ministriju valdījumā ieguvusī partija sargā “īpašumu”.
Liktenis dažreiz mīl pajokot: pie duālās profesionālās izglītības realizācijas nopietni ķeroties, tieši savu Reformu partijas lēņu neaizskaramību vairākkārt skarbi uzsvērušajam Vjačeslavam Dombrovskim nu ministra amatā vajadzēs gan pašam mācīties, gan citu partiju portfeļu turētājus skolot, ka valdība ir vienots mehānisms, nevis autonomas detaļas.
