Monika Zīle: Tolerances receklis 0
Neglītie izlēcieni, traucējot ziedu nolikšanu un piemiņas brīdi pie Brīvības pieminekļa 16. martā, iekustinājuši varas plauktos lēnīgu domu apmaiņu par skaidrāku robežu iezīmēšanu ar pasākumu rīkošanu saistītajos noteikumos.
Bet stipri miegainās debates, visticamāk, neizpaudīsies rezultātā un acīmredzot bez nopietnas atbalss paliks arī Latvijas Politiski represēto apvienības vadītāja Gunāra Resnā politiķiem nosūtītā atklātā vēstule ar aicinājumu reaģēt uz minētajā zīmīgajā datumā notikušajām pretvalstiskajām izpausmēm un latviskuma zaimošanu. Lai gan tieši tāds bija šo izdarību saturs, valdošās koalīcijas lielākā daļa atklātu uzspļaušanu mūsu vēsturei un pat gluži cilvēciskām uzvedības normām turpina kaunīgi dēvēt par viedokļu plurālismu demokrātiskā sabiedrībā un, šķiet, lepojas ar receklīgās tolerances plašumu.
Tikmēr lielajā kaimiņvalstī izveidotās starptautiskās kustības “Internacionālā Krievija” izpildsekretāre, diasporu speciāliste, filozofijas un politikas zinātņu doktore Tatjana Poloskova pirms martā notikušā nepilsoņu kongresa radio “Baltkom” programmā “Tiešā runa” izteicās bez aplinkiem: Baltijā esot uzkrājusies pietiekama “kritiskā masa”, lai tuvākajā laikā šeit tiktu sperti daudz krasāki soļi tautiešu aizstāvēšanai. Politoloģes uzstāšanās ir pieejama tīmeklī, ikviens to var noklausīties un paprātot, cik lielā mērā šie austrumu kaimiņa mērķu izklāsti robežojas ar iejaukšanos neatkarīgās Latvijas iekšējās lietās.
Pie reizes var sev uzdot jautājumu: vai par tautiešu tiesībām šeit nemitīgi un augstos toņos nobažījusies Krievija ļautu, teiksim, Raivim Dzintaram regulāri ieceļot Maskavā, apstāvēt Krievijai izteikti naidīgu nodibinājumu tapināšanu un turienes medijos plaši paust savus uzskatus lielajam kaimiņam nepieņemamajos mūsu vēstures jautājumos, okupāciju ieskaitot…
Daudzpunkti lieku apzināti, jo tāda citas valsts emisāru rosība Krievijā nav pat iedomājama. Pērnā gada beigās tur stājās spēkā likums, kas ārvalstu atbalstītiem nevalstiskiem veidojumiem uzliek “ārzemju aģentu” zīmogu un pieprasa šīm organizācijām to labprātīgi atzīt. Turklāt minētajos veidojumos iesaistītiem Krievijas pilsoņiem draud apsūdzība dzimtenes nodevībā, ja tās pazīmes drošības iestādes saskatīs. Bijušais drošībnieks Vladimirs Putins nekad nav slēpis, ka uzskata nevalstiskās organizācijas par instrumentu, ar ko iespējams jaukties citas valsts iekšpolitikā. Vācijas Gētes institūts vai Konrāda Adenauera fonds var sist pie krūtīm un zvērēt, ka tiem pat sapņos nerādās valsts apvērsuma organizēšana Krievijā, bet no “aģenta” statusa vienalga neizbēgt.
Ja Latvijā šobrīd darbotos kāds minētajam līdzīgs likums, 23. martā sanākušais nepilsoņu kongress automātiski būtu iekļāvies mūsu valstij draudīgu veidojumu sarakstā. Blakus “antifašistiem” un virknei citu, kuri saietiem, forumiem un konferencēm izmanto Maskavas namu – telpu resurss tas pats finansiālais atbalsts vien sanāk. Spriežot pēc akcentiem ar tautiešu aizstāvēšanas programmām cieši saistītās Poloskovas iznācienā “Baltkom” radio, Krievija balstīs un sekmēs šo nodibinājumu veidošanos. Jo nav reālu šķēršļu, lai ar to palīdzību nevarētu īstenot mērķus, kuru pieminēšana vien pašā Krievijā garantē nokļūšanu aiz sīkrūtaina loga.
