Monika Zīle: Skolu centralizēto eksāmenu rezultāti atspoguļo daudzas problēmas 19
Kopš 2008. gada, kad skolās ieviesa obligāto centralizēto eksāmenu matemātikā, šķiet, darīts ļoti daudz šī priekšmeta nozīmības akcentēšanā, skolotāju kvalifikācijas paaugstināšanu ieskaitot. Tomēr iznākums ir diametrāli pretējs ieguldītajiem pūliņiem, un eksāmenu rezultāti arvien pasliktinās. Jau pērn vidēji iegūtos 36,2 procentpunktus vairāki izglītības eksperti sauca par šokējošiem un bažījās, ka Latvijā aug paaudze bez loģiskās domāšanas. Šīgada 34,9 procentpunktus Matemātikas skolotāju apvienības prezidente Rudīte Andersone vērtē kā satraucošus, bet lielai trauksmei iemesla neesot: kopējo ciparu uz leju pavilkuši vakarskolu un profesionāli tehnisko izglītības iestāžu audzēkņu darbi, un tam ir vairāki objektīvi iemesli. Izskanējis arī viedoklis, ka tāda vidējo rezultātu publicēšana tikai lieki tracina sabiedrību – gan virknē skolu, gan atsevišķiem audzēkņiem ir augsti procentpunkti un allaž būs skolēni, kuriem matemātika vienkārši nepadodas.
Turpretī Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) studiju prorektors profesors Uldis Sukovskis runā daudz skarbāk: rezultāti ir “šausmīgi zemi”. Jau vairākus gadus RTU darbojas sistēma svaigi uzņemto studentu zināšanu uzlabošanai eksaktajās jomās jeb papildu nodarbības tiem, kas augstskolas izstrādātajā pārbaudes testā mācību gada sākumā uzrādījuši zemu rezultātu un bez īpašas “pievilkšanas” nemaz nebūtu spējīgi apgūt izvēlēto kursu. Dažu testos atklājas tik zems līmenis, ka droši vien vajadzētu testēt arī atsevišķu izglītības iestāžu vadītājus un pedagogus, kuru audzēkņi ar tik sliktām zināšanām izgājuši ļaudīs un pretendē uz augstāko izglītību. Tiesa, viņi lielākoties izkrīt cauri jau pirmās eksāmenu sesijas sietam, un lielais atbirums ir iemesls vairāku eksakto profesiju deficītam.
Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis (“Vienotība”), lūgts komentēt šīgada matemātikas centralizētā eksāmena rezultātu, pauž jau nezin cik senā pagātnē dzirdēto, ka visam jāmainās uz labu pēc mācību satura reformas. To daudzina jau sen – būšot pilnīgi jauna pieeja skolēnu darbam klasē un mājās, vairāk pētniecības un mazāk iekalšanas, individuālo spēju attīstīšana utt., – bet reforma joprojām atgādina mirāžu, kur vilinošu tēlu apveidi uzplaiksnī un pazūd nesasniegti.
Taisnību sakot, ir zemu jāpaklanās pedagogiem, kas jaunajai paaudzei tomēr spēj kaut ko iemācīt, ilgstoši strādājot lielas spriedzes gaisotnē. To līdztekus pieteiktajai un iestrēgušajai satura reformai veido gan vēl īsti nepieliktais punkts atalgojuma lietās, gan skolu tīkla staipīšanas peripetijas un arvien lielāks spiediens no bērnu vecāku slāņa, kur sakņojas uzskats, ka izglītības iestādē “nedrīkst būt garlaicīgi”. Vārdu sakot, nekādas piepūles. Arī bijušais izglītības ministrs Roberts Ķīlis izteicies pret skolēnu smadzeņu apgrūtināšanu ar mūsdienu mobilo ierīču lietotnēs pieejamajām formulām – to iekalšanai nepieciešamo laiku vēlams izmantot analītisko iemaņu attīstīšanai eksaktajos priekšmetos. Ķīļa kungam acīmredzot piemirsies, ka vēl “viņa laikos” nopietns starptautisks pētījums atklāja satriecoši zemu lasītprasmi Latvijas skolēniem. Dažs 9. klases matemātikas uzdevumu neatrisina tāpēc, ka nespēj salikt kopā vārdus noteikuma tekstā.
Jebkurai analīzei un pētniecībai ir nepieciešams noteikts pamatzināšanu kopums, arī iegaumējamā tiesa. Kā to redz jaunā mācību satura veidotāji, pagaidām mīkla. Bet gluži cilvēciski var saprast viņu vilcināšanos izziņot jaunos standartus. Lai cik progresīvi būtu, vienalga izpelnīsies kritiku no tiem, kuri vēlētos skolu pārvērst aizraujošas izklaides objektā.
