Monika Zīle: Rodas sajūta, ka mūs uzrunā miglainos ūdeņos peldošu kuģu komandas 10
Aizvadītajā svētdienā, stūrējot ļoti intensīvā satiksmes plūsmā pa vienu no Latvijas galvenajiem ceļiem, sāku balsī priecāties par daudzajiem līdzpilsoņiem, kuri plaši bauda vasaras izklaižu piedāvājumus un dabas jaukumus, neraugoties uz degvielas skarbajām cenām, un krāj pozitīvas emocijas darba nedēļai. “Jā, un pirmdien viņi ar tām, slēpdamies aiz segvārdiem, dalīsies tīmeklī, – ironiski turpināja mana ceļabiedre, – apraudās mūsu nabadzības dūkstī, bez medicīniskās palīdzības pamestos sirdzējus, badā mirstošās ģimenes un siena zārdu trūkumu tautiskajā lauku ainavā.”
Nācās piekrist, ka publiska kurnēšana daļai sabiedrības acīmredzot ir gan nodeva zināmās sociālu tīklu aprindās valdošajai modei, gan jauno tehnoloģiju laikmetam nepadevies senču māņticības atlikums, kurš diktē skaļu vaimanāšanu pie pilna galda, lai maldinātu aiz loga glūnošos cita veiksmi allaž nobrīnēt gatavos skauģus. Tāpēc jau tīmekļa gaudas tik nekonkrētas: teiksim, pat visniknākie veselības aprūpes kritiķi izlīdzas ar aptuvenībām “valdība ciniski noraugās, kā tauta mirst” u. tml., atturoties nosaukt kaut vai mēra izkapts pļauto apdzīvoto vietu, ja datu regula liedz minēt personu datus. Tikpat izvairīgi arī šķietami līdzjūtīgie pensionāru likteņa apraudātāji. Liekas, varētu izmantot kaut vai visiem pieejamo pensiju līmeņu statistiku savos komentāros, nevis ekspluatēt no galvas zināmo vēstītājfolkloras sacerējumu par sirmgalvju vešanu ragaviņās uz mežu nomirt.
Nebūt neuzskatu, ka Latvijas senioru vecumdienas ir apskaužamas, un arī medicīnas jomā gribētos vēl daudz, daudz ko labāku redzēt, taču nekonkrētas vāvas situāciju neuzlabo. Diemžēl, lai cik absurdi izklausās, bet arī uz nākamo Saeimu sataisījušies politiskie spēki, piedāvādami savus nākotnes redzējumus, lielākoties uzrunā elektorātu no sociālo tīklu aptuvenības okeāna. Klausoties vēlēšanu pirmsstarta pieteikumus, rodas sajūta, ka mūs uzrunā miglainos ūdeņos peldošu kuģu komandas, kuras pat īsti nezina, ko darīs, pietauvojoties cietzemē, tāpēc katram gadījumam sola pārmaiņas (kā nu bez tām?!). Tomēr, neieslīgstot detaļās un izvairoties nosaukt sociālās grupas, nozares, reģionus utt., kam šīs pārmaiņas dos labumu. Pat politiskie spēki ar Saeimas vēlēšanu uzvaru pieredzi laikam taupās izšķirošai kaujai, šļakstinoties aptuvenību okeānā. No jaunām, svaigām idejām ne vēsts.
Neviļus dzimst aizdomas, ka partiju nākotnes redzējumus raksta bariņš to anonīmo interneta komentētāju, kas vārda brīvības aizsegā iemanījušies mūs visus bez šķirošanas sabērt ar “tautas” jēdzienu marķētā kulē. Tiesa, ja mazliet saspringst zemtekstu meklēšanā, var secināt – visi listēs ierakstītie gatavi kalpot tautai. Ar to, šķiet, mums vajadzētu pietikt…
