Monika Zīle. Prasītos kaut kas līdzīgs atskaitei par Ķīļa paveikto 0
Ar slimībām joki mazi – pat veselīgs uzturs, kustīgums un atsacīšanās no kaitīgiem ieradumiem nevienam pavisam droši negarantē ilgu mūžu uz savām kājām, spriganumu un asu prātu līdz pēdējai stundiņai.
Tādēļ mētāt Roberta Ķīļa virzienā ar viņa veselības stāvokli saistītas divdomības, manuprāt, neētiski: iemesls amata pamešanai nopietns un – punkts. Pavisam cita lieta ir Roberta Ķīļa kā izglītības ministra darbības izvērtējums, kuru uzzināt sabiedrībai īpaši svarīgi ne vien tāpēc, ka nodokļu maksātāji sarūpē algas pedagogiem. Šajā gadījumā gribētos pat ko līdzīgu atskaitei par daudzajām Roberta Ķīļa iniciatīvām Latvijas izglītības sistēmas reformēšanai – kas no tā paliks ieguldīts gaisa trīcināšanas fondā un kas pieskaitāms vērtībām, kuras tālāk lietišķi attīstīs viņa pēctecis.
Neaicināšu uz derībām par to, vai Robertu Ķīli svarīgajam amatam izvirzījusī Reformu partija (RP) mūs ar šādu informāciju aplaimos. Visticamāk, RP darbības uzstādījumos nekas tāds nav pat ieskicēts. Jo neilgajā trešās Valda Dombrovska valdības pastāvēšanas laikā tieši RP vairākkārt bargā tonī likusi saprast, ka bez minstināšanās dos pretsparu ikvienam, kurš uzdrošināsies apšaubīt šī politiskā spēka deleģēto ministru kompetenci un darbības metodes. Ja gribam vēl precīzāk – brīdinājumi allaž mērķēti koalīcijas partneriem un, jāteic, to saimītē uztverti ar iejūtību.
Tādēļ katra nodzīvotā diena mūsdienu Latvijā stiprina un atdzīvina feodālismā populāro jēdzienu par lēni: koalīcijas partija (ar kādiem nopelniem izcēlies vasalis) saņem no valdības vadītāja (kunga) zemes īpašumu (ministriju) un saimnieko tajā pēc saviem ieskatiem un saprašanas, cepuri kuļot.
Lēnī valda savi likumi un pastāv neizpaužami noslēpumi, kurus izdibināt skaitās nepieklājīgi: kurš bāž degunu privātā teritorijā, dabū pa smeceri un nedrīkst sūdzēties! Tā kā savas feodālās teritorijas iekārtojuši arī RP koalīcijas partneri, tad var tikai minēt, kādā veidā valdība cer īstenot pašas apstiprināto “Nacionālo attīstības plānu 2014 – 2020”, kas paredz saskaņotu visu ministriju darbību. Vēl grūtāk iedomāties, kā lēņu apstākļos varētu piedzimt un plaukt bieži apcerētā un sabiedrību saliedējošā lielā valstiskā ideja.
Bet pie aizejošā izglītības ministra veikuma atgriežoties – viņa pēctecim vismaz vajadzētu apgaismot sabiedrību par skolu un augstskolu nākotnes redzējumu. Patlaban tur viss tādā miglā, ka izglītības darbinieki pelnījuši paldies par pacietību un šajā gadījumā slavējamo konservatīvismu, kurš neļauj pamest RP lēņa kuģi, kas līdzīgi klīstošajam holandietim zvalstās haotiski sasludināto reformu okeānā.
