Monika Zīle: Pļauka no visaugstākās tribīnes 22
Ja 12. Saeimas deputātu pulkā svaigi ievestais un tikpat svaigi Temīdas kalpu rīcībā nodotais Valdis Kalnozols (ZZS) vienā citā Eiropas valstī – teiksim, Zviedrijā vai Vācijā – no visaugstākās politiskās tribīnes būtu iesitis skanīgu pļauku tiesu sistēmas darbiniecēm, atlikušos mūža gadus viņam nāktos valkāt sejsegu vai meklēt plastikas ķirurgu ārienes izmainīšanai. Citādi būtu liels risks grozīties publiskajā telpā un nedabūt reālus atbildes pliķus. Bet mūsu mīļajā Māras zemē šis kungs ir pilnīgā drošībā. Parlamenta sēdē, kurā viņš sniedz priekšlasījumu par sieviešu psihofizioloģiskajām (gandrīz vai zinātniska terminoloģija!…) īpatnībām un loģikas nepietiekamību nopietnu jautājumu lemšanai, pat Saeimas kolēģes nemēģināja aizrādīt, ka traktāts labākajā gadījumā velk uz mačismu un ļaunākajā – pat uz dzimumu segregāciju. 21. gadsimta Latvijā to drīkst atļauties!
Tomēr deputāšu klusēšanu var saprast: kurai tīk izpelnīties emocionāli nelīdzsvarotas būtnes raksturojumu personīgi, kaut arī referents to jau piešķīris visam dzimumam?… Tāpat var saprast ZZS frakcijas vadītāja Augusta Brigmaņa ieteikumu žurnālistiem neveltīt uzmanību Kalnozola uznācienam. Šobrīd veiksmes zirgu apseglojušajam politiskajam spēkam, no kura listes minētais orators ievēlēts, lieks troksnis nav vajadzīgs. Tādā ziņā, ka valstī ir daudzas par vienas ģimenes ķildām svarīgākas problēmas, A. Brigmanim taisnība. Tomēr šajā gadījumā pastāv nianse, kas liek domāt par tiem principiem, pēc kuriem politiskie spēki veido kandidātu sarakstus valsts augstāko likumdevēju saimei.
Nav taču noslēpums, ka jau 12. Saeimas vēlēšanu priekšvakarā V. Kalnozols sāka aplaimot tīmekļa lasītājus ar saviem privātās dzīves kašķu izklāstiem, ko vēlāk plaši attīstīja dažādos žanros: gan publicēdams vēstules bijušajām sievām, gan sevi tēva lomā cildinādams, gan mezdams akmeņus viņa loģiku saprast nespējīgo Temīdas priesterieņu virzienā. Liekas, jau šai daiļrunībai vien būtu vajadzējis izsaukt ZZS spicē bažas par tāda indivīda iederēšanos likumdevēju simtniekā. Šķiet pilnīgi pašsaprotami: ja kāds nespēj ģimenes attiecību sarežgījumus risināt tikai iesaistīto lokā, tad maz cerību, ka vairos mūsu parlamenta zemo autoritāti un mandātu neizmantos savās šaurajās interesēs. Ka V. Kalnozols tā rīkojas, vēl Saeimā pat īsti degunu neapsildījis, liecina sieviešu kārtas tiesnešu “iepļaukāšana” no Saeimas tribīnes un visnotaļ demagoģiskie mēģinājumi attaisnot vardarbību ģimenē.
Vispār jau nav īpaši lielas nozīmes, tiks Kalnozols ar tiesas spriedumu atzīts par augsta līmeņa sievsiti vai šis tituls pēc pušu izlīguma paliks šaurākai lietošanai. Jebkurā gadījumā viņa iekļaušana ZZS vēlēšanu listē, ienākšana deputātu pulkā un 4. marta odiozais priekšnesums apstiprina: par piederību civilizētajai Eiropai sevi dēvējušajā Latvijā vardarbības izpausme nebūs tas šķērslis, kurš rokas palaidušajam traucēs apsēsties pie valsts vadības svirām. Lemt mūsu nākotni acīmredzot ir absolūti reālas izredzes arī tiem pieciem simtiem varmāku, kas par ģimenes locekļiem nodarītajiem miesas bojājumiem pērn nonākuši konfliktā ar likumu, protams, ja viņus savā azotē gādīgi sildīs ietekmīgs politiskais spēks.
