Monika Zīle: Piegulēto tiesības 0
Manās bērnības atmiņās ir pikanti krāšņa epizode – kaimiņu puisis partizānu modē mūsu šķūnī vairākas dienas slēpjas no saniknotiem vietējās meičas brāļiem. Tie bija ieradušies pieprasīt skaidru atbildi: kas precību gadus sasniegušajam dēlietim traucē vest pie altāra mūsmāsiņu, kuras kambarītī viņš uzkavējies trīs naktis?
Patiesībā tikai divas, atceros puisi taisnojamies, un vispār smieklīgi, ja tāpēc laulāties nu pieprasa skuķis ar sen zaudētu vainadziņu. Vēl ilgi mūsu sādža debatēja par piegulētas zeltenes tiesībām tikt sievas godā, un tā bija laba izklaide beztelevīzijas laikos.
Bet arī mūsdienām nav svešas sprukās nonākušā latgaliešu mīlnieka likstu variācijas. Lūk, pietika “Saskaņas centra” (“SC”) Saeimas frakcijas vadītājam Jānim Urbanovičam pagājušajā ziemā veltīt dažus komplimentus valodu referenduma organizētājiem Vladimiram Lindermanam un Jevģenijam Osipovam, pietika “SC” valdes priekšsēdētājam Nilam Ušakovam ar savu parakstu iestāties par divvalodību, un še tev – tagad partijas “Par dzimto valodu” izveidotāji lindermanieši bez ceremonijām speras “SC” templī un grib kopīgu sarakstu Rīgas domes vēlēšanās! Vai tiešām viņi pamurcīšanos minētā referenduma gultā uzskata par piedāvājumu turpmāk staigāt rociņās? Nils Ušakovs bija izbrīnījies un sašutis tādā emocionālā pakāpē, ka pērnziem paša “SC” atbalstītos V. Lindermana līdzgaitniekus nodēvēja par “Vienotības” un drošības dienestu produktu.
Taču šim produktam ir stipras iekšas. “Par dzimto valodu” vadītāji nolēmuši smago apvainojumu ignorēt un turpināt uzvesties tā, lai viņu un “SC” laulības apstiprinājums izskatītos vien kā laika jautājums. Kur tad viņi (“SC”, protams!) dēsies – nu apmēram tādu vīziju nupat pusstundu garā intervijā “Pro100tv” izklāstīja Rīgas mēra amatam izvirzītais Ilarions Girss.
Šim politiskajam veidojumam piemītošu profesionālu provokatoru manierē I. Girss auļoja iztēles rumakā, zīmēdams viņa partijas vadītās Rīgas nākotni: tā atkal būšot krievu pilsēta, ielas atgūs padomju gadu nosaukumus, attiecīgi tiks mainīta izglītības programma galvaspilsētas skolās un municipālā policija kļūs par domes gvardi jeb savdabīgu “melno sotņu”, kas 16. martu svinēt gribošos nelaidīs tuvumā Brīvības piemineklim.
Kaut izklausās stipri pabaisi, skaidrs taču, ka mērķu radikālie definējumi ir gan ceļa izlūkošana – jāpatausta, cik tālu drīkstam iet, – gan sadarbības piedāvājums “SC”: sak, mēs kārtosim šeit divvalodības jautājumu, kuru atrisināt jums, puiši, pietrūka aknu, bet saimnieciskajās lietās nejauksimies un varēsiet tur rīkoties pēc sava prāta. Atzīta lietpratēja tonī uzteicis pašreizējās Rīgas domes saimniecisko darbību, I. Girss šo uzslavu līdzsvaroja ar maigu pārmetumu “SC”, kurš galvaspilsētā uzurpējis vadošo lomu 9. maija atzīmēšanā. Tam sekojošā piebilde, ka šogad, cerams, “SC” modīsies sirdsapziņa un pie teikšanas laidīs arī citus runasvīrus, liecina, ka 9. maijs varētu būt savdabīgs saskaņiešu un lindermaniešu attiecību pārbaudes un laulību līguma slēgšanas vai noraidīšanas datums. Šķiet, nu “SC” vadībai piestāv salīdzinājums ar vīrieti, kurš uz sengrieķu prātniekam Sokrātam uzdoto jautājumu, precēties vai palikt vecpuisī, esot saņēmis atbildi: “Dari, kā zini, – nožēlosi abos gadījumos.” Tiesa, saskaņiešu galvassāpes ir viņu pašu bēda. Taču vairākas pazīmes nu liecina, ka “Par dzimto valodu” nopietni gatavojas to pašu 9. maiju izmantot jaunām sabiedrības konfrontācijām, lai nodrošinātu sev vietas vairākās pašvaldībās. Televīzijas intervijā I. Girss kā šī politiskā spēka iespēju vietas minēja Dvinsku, Libavu, Režicu – pilsētas, kam viņa partija palīdzēs atgūt vēsturiski “pareizos” nosaukumus. Pats par sevi saprotams, ja “SC” tikmēr klusītēm gulēs blakus…
