Monika Zīle: Nav ko vaimanāt par 13. Saeimas kvalitāti – kas “apprecēts”, ar tādu jādzīvo 0
Teorijai par politiskās sadrumstalotības pozitīvo lomu konkurences veicināšanā var daļēji piekrist. Tādā ziņā, ka, īstenojot demokrātiskā iekārtā pastāvošās partiju dibināšanas iespējas, sabiedrība nepieļauj viena politiskā spēka dominanti, kas balsta totalitārismu. Konkurences apstākļos gluži likumsakarīgi, ka, jūtot sāncenšus elpojam pakausī, pie varas esošajiem jāsaspringst sludināto labklājības celšanas programmu izpildei.
Kaut gan sabiedrība parasti gaida vairāk, veikuma kritikas sietā paliek arī lietišķa novērtējuma graudi, ja valdošais politiskais spēks uztur dialogu ar savu elektorātu vai – kas vēl slavējamāk – apsteidz jautājumus, sniedzot atbildes uz vēlētājus satraucošiem jautājumiem.
Pretējā gadījumā to izdara varas saimnieku konkurenti, sev izdevīgā mērcē servējot valstī notiekošo un ar populistiskiem lozungiem piekļūstot valsts svirām, kuru darbināšanai pietrūkst elementāras kompetences un zināšanu.
Nav ko vaimanāt par 13. Saeimas kvalitāti – kas “apprecēts”, ar tādu jādzīvo –, tomēr mulsina apstāklis, ka ceturtajā mēnesī pēc ievēlēšanas daļai deputātu kavējas pārslēgšanās no kampaņā iecienītās kritiskās retorikas uz valstij aktuālo problēmu risinājumu, kas ir vistiešākais parlamenta uzdevums.
Uzskatāms piemērs tam ir labklājības ministres amatam pašnominējusies (tā varēja saprast pēc informācijas no “KPV LV” aprindām…) Ramona Petraviča: savas šaubas par topošās valdības atbalstīšanu deputāte ietērpa īstā pretrunu rēbusā – viņa arī pēc četriem gadiem gribot droši lūkoties acīs vēlētājiem, kuriem solījusies kalpot.
Nja… Kur, sakiet, vēl deputāts spēj tautai kalpot visražīgāk, ja ne valdošajā koalīcijā, un pamēģiniet atrast kaut vienu uz Saeimu startējošu dīvaini, kas izvirza mērķi četrus gadus pavadīt opozīcijā?…
Bet nevērtēsim tagad Petravičas kundzes loģikas parametrus un intelektu un nespriedelēsim, kurš patiesībā būs reālais Labklājības ministrijas vadītājs, “KPV LV” deputātei apsēžoties iekārotajā krēslā. Viņa šajā gadījumā tikai ilustrē to, kādus cilvēkus valsts pārvaldes augstākajā ešelonā ieved politiskā sadrumstalotība, ja ilgi un ne jau pagalam nesekmīgi varas pajūgu kučierējušie savas valdīšanas gados nav bijuši noskaņoti dialogam ar sabiedrību.
Šis absolūti visām Latvijas valdībām kopš neatkarības atgūšanas piemītošais trūkums bieži skandināts, un, ja Krišjāņa Kariņa komanda apstiprināšanas gadījumā turpinās to ignorēt, nākamajā Saeimā redzēsim vēl vairāk ambiciozu populistu.