Dobeles traģēdija: Baidāmies atzīt, ka pabalstu celšana nebūs īstā svira 4
Sabiedrībā joprojām tiek apspriests neapšaubāmi traģiskais notikums Dobelē, un diskusijas veicinājuši vēl citi skarbi notikumi, kā, piemēram, nelaime Rēzeknē – tur ugunsgrēkā gāja bojā 12 gadus veca meitene, kura ar krāsni apkurināmā mājā naktī atradās bez pieaugušo uzraudzības. Diskutētāji interneta sociālajos tīklos sašķēlušies divās nometnēs. Vienas pārstāvjiem nu iemesls haotiski metāt akmeņus visos iespējamajos virzienos un skaļi klaigāt, šajās nāvēs vainojot kaimiņus, nejaušus garāmgājējus, likumsargus un plašu spektru valsts institūciju. Otrās grupas sastāvs diskutē lietišķāk, iztiek bez lamuvārdiem un ved līdz secinājumam, ka likteņa pabērnu pieskatīšanā tomēr ir savs mērs. Debates apgrūtina fakts, ka rūpīgāk tilināt konkrēto ģimeņu paradumus nozīmētu aizskart mirušos, kas nav ētiski. Tādēļ ziņas par dažāda līmeņa apspriedēm, kur tagad meklē lielās nelaimes iemeslus un robus dienestu sadarbībā, mazliet atgādina reportāžas no karadarbības štāba, kas izmisīgi cenšas uztrāpīt pareizo taktiku cīņā ar vārdā nenosauktu rēgainu pretinieku.
Manuprāt, sociālajiem darbiniekiem, bāriņtiesām un pašvaldību amatpersonām līdztekus pienākumu pildīšanai nepieciešamo likumu un noteikumu apgūšanai vajadzētu obligāti pārlasīt dažus 19. gadsimta beigās un divdesmitā pirmajā pusē tapušos latviešu literatūras klasiķu darbus. Kādu tiesu no Augusta Saulieša, Apsīšu Jēkaba un Rūdolfa Blaumaņa prozas, pašķirstīt Andreju Upīti un ilgāk pakavēties Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” un “Zaļās grāmatas” lappusēs, kas veltītas gaitniekiem un kalpiem. Nav jābūt diži vērīgam, lai no rakstnieku darbiem izlobītos secinājums, ka pieskatāmu sabiedrības grupu mums mantojumā atstājuši iepriekšējie laikmeti. Ar ratu pakaļai piesieto kārno govi un malkas vērtajām grabažām pūrā tā jurģojusies no viena saimnieka pie cita, kur ierādīja konkrētu darbu un pabaroja, un kādās nākamajās paaudzēs pa vēstures straumi atpeldēja līdz kolhoziem, kas laukos bija ideāla apmetne pieskatāmajiem un no rokas mutē dzīvot radušajiem. Uz neseno pagātni atskatoties, jāteic, ka sociālisms attīstīja un negatīvi pilnveidoja slāni, ko raksturo prāta trulums un atbildības trūkums. Domāju, kamēr, baidīdamies kādu aizvainot, nevēlamies skaidri pateikt, ka pabalstu celšana diemžēl nav tā svira, kas šai cilvēku grupai atdzīvinās pirms daudzām paaudzēm mirušo vajadzību piepūlēties kaut ko apgūt un mainīties, Dobelē nesen notikušais atkal izpaudīsies. Citā apvidū un citā izpausmē, bet joprojām briesmīgi.
Ir tikai viens ceļš, kā piebremzēt šīs sabiedrības grupas atražošanos – izglītība. Protams, bāriņtiesu un sociālo darbinieku pienākums sekot, lai mazturīgajās un par nelabvēlīgām atzītajās ģimenēs bērni būtu paēduši. Skolas apmeklēšana, sekmes un nākotnes izvēle jau skaitās vecāku atbildība. Savā ziņā paradokss: cerēt, ka trešajā paaudzē bez profesijas un darba izticis tēvs mudinās bērnus mācīties!…
Nav informācijas par to, no kādām ģimenēm nāk tie divi jaunieši, kuri gada beigās Bauskā noslepkavoja sava īres dzīvokļa saimnieci un kādu laiku mitinājās kopā ar nelaiķes sadalīto ķermeni. Gulēja, piecēlās, “skrāpēja” viedtālruņu ekrānus, klausījās mūziku, satika draugus, dzēra tēju, pagatavoja sviestmaizes un, iespējams, gāja uzpīpēt uz balkona, kur plastikāta maisos atradās asinsdarba liecība. Viņi, kuru raksturošanai grūti atrast apzīmējumu, nav iekrituši no kosmosa. Abiem ir tēvi un mātes, kuru vārdus sabiedrībai vajadzētu zināt. Lai varētu dziļāk ielūkoties dvēseles un prāta truluma dzelmē.
