Monika Zīle: Kur novirzīs demogrāfijas veicināšanai apsolītos 28 miljonus eiro? 7
Apsveicami, ka Nacionālās apvienības (NA) deputāti pirms nākamā gada budžeta nopietnāko ciparu lemšanas strikti iestājās par finansējumu demogrāfijas veicināšanai un arī panāca daļēju pieprasījuma apmierināšanu. 28 miljoni, protams, nav sākuma atvēzienā prasītie 80, taču ilgajām runām par ģimeņu kuplināšanas vajadzību reiz jāiegūst reāla valsts atbalsta veidols. Diemžēl te arī paklūp prieks par izcīnīto. Jo NA izvairās nosaukt minētā finansējuma izmantošanas virzienus, un tāda minstināšanās vieš aizdomas, ka šauts uz labu laimi un pēc principa – plānos un rēķinās, kad zinās piešķirto summu. Šobrīd skaļi definēts tikai viens mērķis: 100 eiro pabalsts ģimenei par trešo un nākamajiem bērniem. Pārējos mērķus neiezīmējot, cipars skan kā pirmsvēlēšanu jundai iekustinātas zvana mēles balss.
Simtnieks, bez šaubām, ir atspaids, kas pulkākas atvases audzinošiem vecākiem ļaus līdzsvarot izdevumus. Bet nedrīkst izlikties nedzirdam, ka šī nauda stimulēs arī pieaugumu ģimenēs, kur pēcnācēji nozīmē tikai bagātīgāka pabalsta avotu. Jaunā Rīgas teātra galvenais režisors Alvis Hermanis nesen sev raksturīgā stilā ierosināja stipri skarbu veidu dzimstības ierobežošanai nelabvēlīgās ģimenēs, taču šī metode nav pat apspriežama, jo ir pretrunā ar cilvēktiesībām un demokrātiskā valstī pastāvošām izvēles brīvībām. Organizācijas “Papardes zieds” vadītāja Iveta Ķelle uzskata, ka minētajai riska grupai jānodrošina valsts apmaksāta kontracepcija, un Veselības ministrijā (VM) nosauc šim mērķim nepieciešamo summu – apmēram 650 000 eiro gadā. Bet cipars vienkārši zināšanai. Lai tas iegūtu darbības aprises, pirmām kārtām vajadzētu zināt daudzmaz konkrētu trūcīga statusa sieviešu skaitu reproduktīvajā grupā un vienoties par to, kā potenciālā māte saņems kontracepcijas līdzekļus. Dzirdēts viedoklis, ka tos izmantot jāmudina sociālajam darbiniekam. Bet vai dzimumaudzinātāja lomai piemērotāks nav ģimenes ārsts un ginekologs, ar kuru sievietes kontaktējas? Nākamais likumsakarīgais jautājums – un kā tad vīrieši?… – aizved pie sabiedrības izglītošanas, taču bez piepildījuma ar saistošām programmām šis jēdziens paliks tukša skaņa.
Ir naivi cerēt, ka devīto mazuli gaidošā un astoņus iepriekšējos bērnu namiem uzticējusī māte steigsies apmeklēt lekcijas par kontracepciju. Diezin vai tur satiksim sievietes, kas dodas izklaidēties, atstājot dzīvoklī ieslēgtus vairākus pirmsskolas vecuma bērnus, un maz ticams, ka viņi šādās ģimenēs jutīs augstākā pabalsta pienesumu. Taču, atstājot visu pašplūsmā un vienkārši uzskaitot jaundzimušos, iegūsim nevis demogrāfisku uzplaukumu, bet palielinātu slogu sociālajam budžetam ilgtermiņā. Jo nav ilūziju, ka vecāki rūpēsies, lai naktī apkārt klīstošs mazs bērns pieaugot iegūtu izglītību un profesiju. Noteikti jābūt likuma rīkstēm, kas neapzinīgos vecākus kaut minimāli disciplinētu un mudinātu atcerēties pienākumus bailēs no bērniem domātā pabalsta nonākšanas kādu aizbildņu rīcībā. Pēc Liepājā notikušās traģēdijas, kad bojā aizgāja pavirši pieskatītais Ivans, sabiedrība vērīgāk uzlūko brīvsolī palaistus mazus vienpatņus. Ik pārdienas likumsargi kādu “atradeni” aizved līdz ģimenes mitekļa slieksnim. Kas viņpus tā klejotāju sagaida, būtībā ir likteņa varā. Jo acīgie līdzcilvēki daudz biežāk ceļ troksni par dzīvnieku mocīšanu un badināšanu, nekā ziņo par iespējamu vardarbību pret bērniem.
