Monika Zīle: “KPV LV” acīmredzami zaudē pievilcības oreolu 2
“Mēs veidojam savus elkus no sniega un brīnāmies, ka saulē tie ātri izkūst.” Valters Skots
Bijusi man tāda vara, es noteiktu pirms vēlēšanām veidoto jauno partiju dibināšanas kongresos obligāti atskaņotu dziesmas par mīlas nepastāvīgo iedabu. Teiksim, to ziņģi, kur “tu savas maigās baltās rokas ap manu kaklu apviji” strauji nonāk pie “nu viss ir zudis, viss pagalam” un “tu tagad meklē citu draugu”.
Šī konkrētā, iespējams, varētu būt obligāta brīdinājumhimna un atgādne, ka skaļie pieķeršanās zvēresti reti iztur nopietnu pārbaudi divu cilvēku attiecībās un kaislīgie politisko simpātiju paudumi ir tā paša koka auglis ar stipri ierobežotu lietošanas laiku. Bez šaubām, to var paildzināt gudra rīcība, kam savukārt nepieciešams iepriekš izstrādāts plāns.
Diemžēl nekā tāda nav abiem 13. Saeimā ievēlētajiem “svaigās politikas elpas” pārstāvjiem – “KPV LV” acīmredzami zaudē pievilcības oreolu.
JKP reitings vēl turas diezgan braši, bet arī tam blakus jau mīņājas pavisam citādi korupcijas apkarošanu iztēlojusies vēlētāju daļa, kas tradicionāli ātri viļas politiskās mīlestības objektos.
Tas, cik strauji šie nomadi sašņorēs kurpes, atkarīgs vispirms no JKP retorikas maiņas – turpinot klausīties vēlēšanu kampaņā labi apgūto verbālo roku dzelžu vicināšanu, daudzi partiju atbalstījušie sāk šaubīties, vai viņu iebalsotie maz saprot, kā lietojamas varas mašīnas sviras. Lai gan šī politiskā spēka sejā dominē pārspīlētas viebšanās krunkas, būtu žēl, ja tas neiemācītos atsprindzināt vaibstus un pievienotos pa skuju taku aizgājušajiem, vairodams pret vēlēšanām skeptiski noskaņoto draudzi.
Atskatoties uz valsts parlamenta sastāviem pēc neatkarības atgūšanas, redzams, ka nav bijis sasaukuma bez mesiāniski noskaņota un ievērojama vēlētāju procenta pielūgta politiskā spēka, kura zvaigzne norietējusi tikpat ātri, cik spoži piedzimusi. Tur jau melna zeme izmīta, pa labi pazīstamo riņķi nebūtībā aizejot. Daži politikas vērotāji to dēvē par dabisko nobirumu demokrātijas procesā, un šo objektīvo parādību nevajadzētu uzlūkot ar satraukumu, ja vien tā sparīgi neārdījusi latviski runājošo balsstiesīgo kopumu.
Elku neizpildāmo solījumu pieviltie kļūst par balsošanas jēgas nolieguma izplatītājiem, un šī “reklāma” darbojas – nepiedalīties vēlēšanās latvietim jau gluži vai labais tonis. Ņemot vērā 13. Saeimas darbības sākuma radīto skepsi sabiedrībā, ir jāsāk bažīties par vasarā gaidāmo Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu.
