Monika Zīle: KNAB iekšējo kaislību sabangotie ūdeņi 0
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), protams, ir specifiska iestāde, kuras darbošanās mehānisms nekad nebūs plašam lokam izrādāms, un te nav ko piebilst. KNAB veidošanas laikā to kāds jūtu uzplūdā pat nodēvēja par sirdsapziņas ministriju.
Taču labi, ka apzīmējums neieviesās apritē, jo nav nekā staipāmāka par latvietim mīļo sirdsapziņu, kuras olekti var ietekmēt un grozīt neskaitāmi subjektīvi apstākļi. KNAB darbībā izmantotā mērlente ir likums, ar kura ievērošanu daudziem mūsu valstī ir dažāda izmēra problēmas. Ļoti gribētos domāt, ka šī iestāde strādā lietišķi un precīzi, ne uz mirkli nenolaižot valsts interešu karogu. Tomēr grūti uzturēt tādu viedokli, ja pāri KNAB sliek-snim jau kuru gadu šļācas tumšu iekšējo kaislību sabangoti ūdeņi. Kas tur pret vai par ko iestājas, kurš negrib tur kuram piekāpties un klanīties – grūti no malas saprast. Taču nemitīgie ķīviņi iestādes vadošo amatpersonu starpā mudina secināt, ka labi tur nav.
Pagājušajā nedēļā skaļie lapseņu pūžņa toņi beidzot arī valdības vadītājam un ģenerālprokuroram lika publiski raksturot situāciju KNAB. Lai nu Valdis Dombrovskis un Ēriks Kalnmeiers man piedod, bet abas augstās amatpersonas uzvedas kā lietotu automašīnu pārdevēji, kam aizdusas mocīts spēkrats jāiztirgo par iespējami labu cenu.
V. Dombrovskis savā definīcijām bagātajā stilā pieļāva sistēmiskas problēmas KNAB motora darbībā. Toties ģenerālprokurors vairākkārt uzsvēra, ka uz āru izlauzušies dzinēja krakšķi un dūmi absolūti neietekmējot ritējumu – priekšnieku un vietnieku ķīviņi netraucējot KNAB strādāt tā mērķa labā, kura dēļ iestāde tika izveidota. Ejiet nu, Kalnmeiera kungs?!… Par citu šo priecas vēsti dzirdējušo iespaidiem nezinu, bet man radās sajūta, ka ģenerālprokurors tagad cenšas iegalvot to, kam pats, būdams cilvēciskas pieredzes bagāts jurists, diezin vai tic. Vai tiešām KNAB sapulcināti tādi roboti, kas spēj bezkaislīgi rukāt savas vadības zobenu šķindas gaisotnē? Man liekas, šajā iestādē jau sen vajadzēja atvērt psihoterapeita praksi, lai darbiniekiem būtu iespēja līdzsvarot nerimstošo strīdu vidē izļodzītās emocijas. Par to, ka priekšnieku savstarpējās nažu trīšanas aizsegā ne tik sen daži KNAB darbinieki palaida nagus, no seifa piesavinoties aizturēšanas laikā paņemto naudu, Ē. Kalnmeiers taču aizmirsis nebūs tik pamatīgi, lai arī šis fakts viņam netraucētu ticēt KNAB augstajai produktivitātei un tādiem pašiem principiem.
Kas attiecas uz Valda Dombrovska pieeju iestādes garajām ķibelēm, nudien, galvā iešaujas un negrib iet projām doma, ka premjera pārstāvētais politiskais spēks (vai dažas tā sastāvdaļas) nemaz nav diži ieinteresēts mierā zem KNAB jumta.
Pretējā gadījumā taču jau sen būtu pielikts punkts sistēmiskajām nelaimēm vai kā nu tur tās sauc, papildinot attiecīgus noteikumus, nolikumus un, ja vajag, arī likumu pagrozot.
Klausoties divu minēto amatpersonu aizplīvurotas dziļdomības cauraustajos mēģinājumos izlaipot starp samilzušajām KNAB problēmām gluži kā latviešu tautumeitai caur sidraba birzi, atkal ne zariņa nenolaužot, gribas sacīt: nu, saņemieties taču reiz, kungi! Izspļaujiet no mutes to nenoteiksmes burbuli un pasakiet, kāpēc tik ļoti svarīga valsts iestāde kļuvusi par lapseņu pūzni un cik ilgi tā imitēs normālu darbošanos.
