Monika Zīle: Kampaņas “Paldies, Ilze!” atkārtojums tagadējā priekšnesumā izskatījās smieklīgs 0
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Jebko plānojot, nerēķinieties ar citu kļūdām; paļaujieties vienīgi uz savu prasmi nedarīt muļķības brīžos, kad no jums gaida labi saprotamu lietišķību.” Tukidīds, sengrieķu vēsturnieks, 5.–4. gs. p. m. ē.
Patlaban sociālajos tīklos smej, ka viena Marija Golubeva (“Attīstībai/Par”) maksā vienu Jāni Vitenbergu (NA). Lai gan asprātība trāpīgi ilustrē šī brīža politisko cenrādi, tai nav izredžu nodzīvot ilgi un pārtapt anekdotē, jo valdību veidojošo partiju uzvedībā gana citu traģikomisku izpausmju.
Pirmkārt, “AP” iekšienē izsludinātā totālā mobilizācija pagājušās nedēļas nogalē nu jau bijušās iekšlietu ministres Golubevas slavēšanai sociālajos tīklos: bez apvienības komandieru štāba rīkojuma ar skubu glābt savējo diezin vai viņas stipri apšaubāmi izcilo veikumu sociālajos tīklos visnotaļ puķaini aprakstītu gan Saeimas frakcijas deputāti, gan dažādu līmeņu politiskie domubiedri.
Krāšņi pozitīvi izteikties par kolēģi steidzās pat vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Artūrs Toms Plešs, riskēdams saņemt pamatīgu kritikas šalti par savu personīgo darbošanos. Te nu gribot negribot jāatceras pirms simts gadiem čehu rakstnieka Jaroslava Hašeka radītā krietnā kareivja Šveika sacīto, ka ķeizaram izšķirošā brīdī svarīgs ikviens… Ceru, klasikas pazinēji mācēs pabeigt teikumu, ministru personīgi neaizvainojot. Taču reiz jau caurkritušās kampaņas “Paldies, Ilze!” atkārtojums tagadējā priekšnesumā izskatījās smieklīgs, nožēlojams un, ko liegties, arī biedējošs kļūdu neatzīšanas truli spītīgajā taisnprātībā.
Ekonomikas ministra Vitenberga upurēšanu it kā valdības stabilitātes vārdā “Konservatīvo” Saeimas frakcijas vadītājs Krišjānis Feldmans, apstiprinādams savu jau citkārt izrādīto IQ, pasteidzās nosaukt par “diplomātisko apmaiņu”, kura pēc savas būtības nav draudzīga procedūra. Bet šajā gadījumā uz to pusi būs: lai gan “izraidīšanas norēķini” nevis divu atsevišķu valstu starpā, bet pat vienas valdības ietvaros, velti meklēt draudzības pazīmes koalīcijas politisko spēku attiecībās.
Tā ir kā ģimene, kur dzīvesbiedri sakostiem zobiem pilda ikdienas pienākumus un neslēpj – laulību balsta vienīgi aprēķins un tikai līdz noteiktam brīdim. Diemžēl šādas savienības ķīlniece vienmēr ir sabiedrība visās valstīs. Bet Latvijā tam klāt nāk rudenī gaidāmās Saeimas vēlēšanas un tāpēc vietā bažas, ka valdību veidojošie spēki šobrīd risināmās lietas pastums malup un kuluāros plānos jaunus savstarpējo norēķinu veidus balsotāju populistiskai piesaistīšanai.
Pie Golubevas kundzes negribētās demisijas atgriežoties, laikam jau avansā jāizsaka līdzjūtība viņas pēcnācējam. Gadu nostrādājusī iekšlietu ministre, iecerēdama laikam vienīgi viņai pašai saprotamas vides veidošanu valsts drošībai svarīgajā jomā, tur mantojumā atstājusi ļoti daudz problēmu. Visaktuālākā un – nebaidīsimies tai beidzot paskatīties tieši acīs! – arī vissmagākā ir iekšlietu ministrijas visu līmeņu kadru lojalitāte Latvijai.
Ka neatkarīgai valstij kalpojošas viendabības kārtības sargu rindās nav, liecina ne vien 9. un 10. maija notikumi, pēc kuriem atstādinātas trīs policijas Rīgas reģiona amatpersonas. Satraucoši vienaldzīgā un nereti aizvainojošā ierindas policistu attieksme pret sūdzībām par pēdējā laikā piedzīvotām nacionālā naida izpausmes epizodēm liek šaubīties, vai X stundā – nedod, Dievs, to piedzīvot! – viņi mūs aizstāvēs.
