Monika Zīle: Jo tuvāk oktobris, jo smagāk dveš. Sabiedrībai nepieciešama skaidra valdības atbilde 0
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Katrs neizpildīts solījums – kā mākonis, kurš nedod sausai zemei valgmi; kā koks, kurš zied un nenes augļus; kā zobens truls un nederīgs.” As-Samarkandi, persiešu dzejnieks, 13. gs.
Šis nu atkal ir gads, kad vienlaikus zied kastaņas, ievas, ābeles un ceriņi, bet Vidzemes ziemeļpusē oši joprojām stāv puskaili un domīgi: saplaukt pa īstam vai vēl nogaidīt? Tikmēr pandēmijas spaidu un aukstā gadalaika nomocītie ļaudis sociālajos tīklos dažādos veidos – globālo sasilšanu apšaubot un senču piedzīvotās klimatiskās novirzes atceroties – mēģina pielabināt vasaru. Lai gan tās astronomiskais starts nemainīgi paredzēts 21. jūnija saulgriežos, ir saprotama vēlme ātrāk nomest biezās drēbes un padzīvot bezrūpīgāk, par apkures un citām mitekļa izmaksas cenām kaut dažus mēnešus neraizējoties.
Bet acīmredzot neizdosies. Katrā ziņā, ne galvaspilsētas iedzīvotājiem: Rīgas namu pārvaldnieka (RNP) vadības publiskotās aplēses rāda simtprocentīgu pieaugumu nākamās ziemas komunālo pakalpojumu rēķinos. Tas patiesībā ir nepārvarams slieksnis ne vien vairākumam pensionāru, bet arī vidējās algas saņēmējiem. Pesimisti domā, ka par vienistabas dzīvokli apkures sezonā Rīgā būs jāatdod trīssimt eiro.
Optimisti nākotnes pamali redz gaišāku, piesaucot valdošās koalīcijas solījumus neatstāt tautu bez glābšanas riņķa visu cenu palēciena okeānā. Turklāt draudīgajās prognozēs esot jāsaredz slēpts piekodinājums nešķiesties vasaras priekiem bez prāta, siltajos mēnešos uzkrāt “tauciņus” vēso dienu tēriņiem, un tad jau, ņemot talkā labi apgūto jostu savilkšanas pieredzi un prasmi nenolaist rokas izmisuma brīžos, izturēsim kārtējo krīzi.
Psihologi apgalvo, ka optimisms vairo enerģiju un palīdz saredzēt izeju no sarežģītu situāciju labirintiem. Diemžēl tur patlaban valda dzīvesprieka svecei neuzveicams dziļš mijkrēslis, pat tumsa. Tikai 14. jūnijā valdība beidzot spriedīs par pabalstu sistēmu iedzīvotāju grupām, kuras vissāpīgāk ietekmē energoresursu cenu un inflācijas pieaugums.
Vēl precīzāk – Krišjānis Kariņš tikai uzdevis atsevišķiem ministriem līdz 14. jūnijam sagatavot pabalstu priekšlikumus. Cik ilgi tādos gadījumos jāgaida līdz nesamudžinātam un daudzmaz normāli administrējamam lēmumam, esam jau piedzīvojuši Covid-19 saspringtākajos periodos, tā ka… Bet, par laimi, tuvojas 14. Saeimas vēlēšanas.
Tagad rudens arī valdošajai koalīcijai elpo pakausī. Jo tuvāk oktobris, jo smagāk dveš. Sabiedrībai nepieciešama skaidra valdības atbilde – kuri sabiedrības slāņi var rēķināties ar palīdzību, pa kādu ceļu tā nāks un vai, sistēmai ieķīlējoties, jau izstrādāts rezerves variants.
Izskatās gan, ka daži politiķi vēl nesaprot – šis nav gaisa piļu projektiem piemērots brīdis. Ja nav ko teikt, varbūt labāk paklusēt. Taču ar populistisku solījumu kori tagadējā parlamentā iebraukušo “Konservatīvo” (pārdēvētā JKP) 13. Saeimas aktīvists un šobrīd labklājības ministrs Gatis Eglītis no reklāmas stendiem Rīgas ielās jau atkal piedāvā sabiedrībai miglas miltu rausi: “Augošas pensijas. Stabilas ģimenes. Iekļaujoša sabiedrība.”
Hm… Būtu gribējies plašāku stabilu ģimeņu nodrošināšanas izvērsumu – atceroties, kā savulaik nu jau mūžībā aizgājušais odiozais Krievijas politiķis Vladimirs Žirinovskis vienā pirmsvēlēšanu kampaņā solīja katrai vientuļi skumstošai dāmai gādāt laulāto draugu. Kas zina, “Konservatīvajiem” ir šī projekta attīstības plāns. Ko īsti Eglīša kungs domā, parakstīdamies zem “augošajām pensijām”, droši vien labāk neprātot. Nāks rudens…
