Monika Zīle: Frankenšteins demogrāfijas rumpī – dzimstības kritums ir ieilgusi nelaime 58
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dzimstības kritums ir jau ieilgusi Latvijas nelaime, kam atkal uzmanība veltīta ekspertu sadarbības platformas “Demogrāfijas lietu centrs” prezentētajā tautas ataudzes stratēģijā. Tiesa, dižus jaunus atklājumus tur neatrast, lielākoties izklāstītas labi zināmās problēmas – sarūkošais jaundzimušo skaits apdraud tautas pastāvēšanu, negatīvi ietekmē darba tirgu, traumē pensiju fondus, tomēr skaļāks trauksmes signāls pirms kārtējā budžeta apspriešanas ir pašā laikā. Centram trūkst resursu tautas ataudzi veicinošu likumu izstrādei, un varbūt 14. Saeima šo vajadzību sadzirdēs un atbalstīs dāsnāk nekā iepriekšējā.
Kaut gan stratēģijā iekļautajām filozofiskajām atkāpēm par pozitīvas attieksmes pret ģimenēm ar bērniem veidošanu sabiedrībā ir skolniecisku nodevu piegarša, bet lai nu būtu. Netiešos pārmetumus sievietēm, kuras dzemdē tikai pēc izglītības un stabila sadzīves pamata iegūšanas, premjera padomnieks demogrāfijas jautājumos Imants Parādnieks (NA) gan varēja aiztaupīt ētisku iemeslu pēc, taču viņu atbalsta statistika – tagad jauno māmiņu vidējais vecums svārstās robežā ap trīsdesmit. Tiktāl stratēģijā, kuru ietilpinās topošajās Bērnu, jauniešu un ģimenes politikas pamatnostādnēs, viss daudzmaz loģiski.
Ataudzes mērķu sasniegšana kļūst apšaubāma, redzot stratēģijas autoru nevēlēšanos iedziļināties milstošajā problēmā, kas bremzē dzimstību, degradē ģimenes lomu un vājina sabiedrību. Par tautas turpināšanos jau gadiem profesionāli rūpējies demogrāfs Ilmārs Mežs, pieminēdams dažus panākumus ģimeņu atbalstā, izmantoja krāšņu salīdzinājumu situācijas raksturojumam demogrāfijā – tā esot kā zilonis ar izpušķotu asti, varenu snuķi un pagaidām tukšu rumpi. Vai tad?… Patiess brīnums, ka savā jomā daudz paveikušais pētnieks nav saskatījis demogrāfijas elefanta ķermeni aizpildījušo frankenšteinu. Liekas, tas būtu īstais apzīmējums 41 884 alimentu parādniekiem, kuru bērniem iztikas naudu maksā valsts izveidotais Uzturlīdzekļu garantijas fonds (UGF).
Darbības sākumā 2004. gada augustā fonds atbalstīja vienpadsmit tūkstošus bezatbildīgu vecāku atvašu. Šogad oktobrī – jau 36 050. Par kādu tautas ataudzi, godājamie demogrāfijas speciālisti un valdības ieceltie dzimstības veicinātāji, varam nopietni runāt, šausminoši dilstot vecāku pienākuma apziņai? Šogad UGF ik mēnesi dzegužu bērniem uzturlīdzekļos izmaksājis 4,3 – 4,5 miljonus eiro. Atgūt izdodas apmēram vienu ceturtdaļu. Bet problēma nav tikai skurstenī ierakstītā nauda. Mūsdienu ģeopolitikas apstākļos, kad arvien svarīgāks kļūst sabiedrības patriotisms, saliedētība un lojalitāte valstij, savus bērnus bez maizes kumosa pametušie 41 884 – tajā skaitā lielākoties vīrieši līdz 45 gadu vecumam – protams, nebūs tie, kas “uz ežiņas galvu lika”.
Saeimas un valdības, aprobežodamās ar palaikam veiktajiem grozījumiem UGF likumā, problēmu slauka arvien dziļāk zem tepiķa – šobrīd katrs septītais Latvijas bērns saņem uzturlīdzekļus no valsts, un skaitlis soļo palielinājuma virzienā. Pirms katrām vēlēšanām partiju programmā ieraksta rūpi par ģimeņu stiprināšanu, bet līdz reāliem pasākumiem vecāku atbildības veicinājumā nav nonākts. Bez nopietna zinātniska alimentu nemaksātāju saimes izvērtējuma arī šī svaigā tautas ataudzes stratēģija būs vienīgi birokrātisks apstiprinājums “Demogrāfijas lietu centra” pastāvēšanai.
