Monika Zīle: Dzerstību praktikumi 0
Kārtējā pētījumā noskaidrots, ka trešā daļa Latvijas jaunās paaudzes sirgst ar pārmērīgas alkohola lietošanas netikumu. Tādā ziņā ierindojamies “godpilnajā” trešajā vietā starp Eiropas valstīm. Bet, ja pētnieki saņemtos apceļot Latvijas miestus Līgovakarā, mums bez ierunām tiktu piešķirts pats augstākais mazgadīgo dzērāju pjedestāls.
Svētku dienā vēl pirms saulrieta pa Zemgales mazpilsētu klīda ļodzīgu pusaudžu bariņi ar vaļējām alus pudelēm rokās, un pieaugušie pretimnācēji ķērcošajai varzai pazemīgi deva ceļu, kāpdami no ietves. Pēc dažām stundām, kad tiesības jau pieteikusi nakts, Kurzemes ciematā mūsu spēkrata priekšā izģeņģerēja puiķelis – varēja būt gadiņi desmit, ne vairāk – un aizmeimuroja uz parka pusi, kur dunēja vasaras saulgriežu svinības. Pie stūres sēdošā mediķe apreibušajam bērnam profesionāli diagnosticēja alkohola intoksikāciju. Viņas dzīvesbiedrs izpaudās skumjā secinājumā, ka patiesa lepnuma vērtie tautiskie svētki daudziem pusaudžiem diemžēl ir pirmais dzeršanas praktikums. Un vīpsnājot piebilda: jau Blaumaņa “Skroderdienās”, kad tikumības latiņa bija nesalīdzināmi augstāka, skuķes un zeņķi Jāņos pa burzmu čiepa lielajiem alus krūzi – Ieviņu, Kārlēnu un Rūdi no stiprāka malka garšošanas neatturēja pat nenovēršamā pēriena drauds.
Aizvadīto Līgosvētku negadījumu statistikā pieminēts tikai viens ar alkoholu saindējies astoņgadīgs bērns. Pat ļoti paviršs vērojums liecina, ka īstenībā apskurbušu mazgadīgo skaits varētu būt biedējošs. Bet kuram tad interese viņus reģistrēt?
Neba regulu – Latvijā jauni cilvēki līdz 25 gadu sasniegšanai turpmāk alkoholu drīkstēs iegādāties tikai pēc personības dokumenta uzrādīšanas –, neba šo nudien dīvaino noteikumu atbalstījušie Saeimas deputāti stāvēs pie brīvi plūstošā miestiņa upēm un pārbaudīs dzērāju vecumu. Savukārt bērnu tiesību sargi aizņemti, uzmanot un dīdot pedagogus, kuri atļaujas skarbāk izteikties par kunga prātā uz skolu atnākušu tīni. Protams, bērna draudzībai ar alkoholu vajadzētu satraukt vecākus, tā uzskatīja arī mans paziņa līdz pērnajai ziemai, kad viņa daudzdzīvokļu nama pagrabstāvā uzņēmīgi cilvēki ierīkoja banketu telpas. Vismaz reizi nedēļā tur kaut ko svin pusaudži, un tikai retais saiets neizpelnās trokšņotāju saniknoto iedzīvotāju izsauktās municipālās policijas vizīti. Bet viņi mazos trekterus, kam galviņu aizmiglošanas dziras subsidējuši mīloši vecāki, tikai apsauc. Kādi protokoli, kādas tiesāšanas par nepilngadīgo apdzirdīšanu? Neesiet naivs, – manam paziņam sacīja municipālais kārtībnieks, – aiz katra šo kolektīvo dzerstiņu dalībnieka stāv vesela advokātu armija māmiņu, papuču, omīšu utt. izskatā, no viņiem labāk turēties pa gabalu.
Nemitīgi dzird vaidus par latviešu izmiršanu, un arī no Jēkaba ielas nama skan vairāk un mazāk aiz-plīvuroti aicinājumi apkaunēties katrai vēl rūgušpienu pārkost spējīgai sievietei un dzemdēt – ja ne citādi, kaut nācijas glābšanas vārdā.
Tautas kalpi, vēlēšanu elpu pakausī jūtot, cenšas no budžeta knapuma izspiest vēl kādu papildu latiņu bērniem svētītu ģimeņu atbalstam. To visnotaļ apsveicot, gribētos šajās programmās līdztekus valsts dotajiem labumiem redzēt skaidri un lietišķā skarbumā definētus vecāku pienākumus, atturības audzināšanu ieskaitot.
Un tikpat lietišķi definētus sodus par šā pienākuma nepildīšanu. Bet laikam jau tas ir ļoti apgrūtinoši. Vieglāk ar gudriem ģīmjiem no Saeimas paziņot, ka smēķēšana bērna klātbūtnē pielīdzināma vardarbības izteiksmei, par kuru… nekāds sods gan nedraud.
