Monika Zīle: Dzer un brauc jeb ar izkapti pagalvī 0
Darba dienas vidū Kurzemes miestiņā pie veikala, pret savu mašīnu motoru pārsegiem atbalstījušies, trīs jauni vīrieši malko alu. Acīmredzot netukšojas pirmā pudele, jo skaļi tiek lēsts drošākais maršruts, no saskriešanās ar ceļu policiju izvairoties.
Mutīgākais alus baudītājs neaizmirst veltīt piparotus vārdus mentiem, kuri, lūk, ar nabaga šoferīšiem uzliktajiem sodiem baro valsts kasi. Pēc kāda laiciņa redzu trijotni pie spēkratu stūrēm, katrā salonā arī pa sievietei un divos caur aizmugures logu saskatāmas gaišas bērnu galviņas. Acīmredzot draudzenes vai sievas pieradušas, ka ģimenes galva pie stūres slāpju dzesēšanai izvēlas alu. Vienīgā rūpe – nesatikt principiālu ceļu policijas ekipāžu. Maza bēda, ka uz spēles pašu un bērnu dzīvība.
Ceļu satiksmes drošības eksperti secinājuši: pusē notikušo avāriju piedalījies tikai viens auto. Iemesli – vieglprātība, liels ātrums un tās pašas promiles, ko alkohola lietotāji uzskata par nevainīgām. Tiesa, dažos gadījumos kokā vai mājas sienā iestūrējušajam paskaidrojumā būtu vajadzējis rakstīt: braucu tādēļ, ka nespēju paiet. Liela laime, ja tāds piedzīvojums noslēdzas tikai ar sadauzītu mašīnu, bez smagi cietušiem un līķiem.
Tomēr daudzas šīgada avārijas, sešos mēnešos atņemot 68 cilvēkiem dzīvību, liecina: nav godīgi pārmest nāvei tās nežēlību par skarbi aprautiem mūža pavedieniem. Bieži vien paši spēkratu stūrmaņi glabā neredzamu pārgalvības un noteikumu ignorēšanas izkapti, kas liek skanēt drūmajiem bēru zvaniem.
18. augustā Bauskas novadā bojā gāja zēns, kuru uz sava satiksmes drošībai neatbilstoša motocikla pieteicās izvizināt ģimenes paziņa. Laikam lieki piebilst, ka ne vadītājam, ne bērnam galvā nebija ķiveres. Jo – nebūsim birokrāti, tas taču tepat, pa tīrumu. 1. augustā sešpadsmitgadīga valmieriete bez braukšanas tiesībām mājas pagalmā ar ļoti jaudīgu mašīnu uzstūrēja soliņam, uz kura sēdēja divas mazas meitenes, un vienas šodien vairs nav. Notikušā paskaidrojums banāls un tajā pašā laikā šausmīgs: jauniete esot sajaukusi pedāļus, bremzes vietā piespiežot gāzi. Meitenes vecāki noteikti apgalvos, ka dzīvību pļaujošu izkapti nav acīs redzējuši. Lai gan tāda, par bērnam piešķirtu visatļautību saukta, viņiem pieder. Tāpat ar šo izkapti pagalvī diezgan ilgi mierīgi gulējuši visi pieaugušie tuvinieki septiņpadsmitgadīgajam puisim, kurš 27. jūlijā Vilpulkas pagastā izraisīja nopietnu avāriju, braukdams bez tiesībām un gandrīz divu promiļu reibumā. Notikušo izmeklējot, atklājies lauku apvidū diemžēl bieži vērotais – ar vecāku vēlību nepilngadīgs potenciāls slepkava pie stūres jau sen terorizējis apkaimi.
Šos trīs piemērus izvēlējos pēc ielūkošanās Ministru kabineta apstiprinātajā “Ceļu satiksmes drošības programmā 2007. – 2013. gadam”.
Tās 6. uzdevumā ir apņemšanās panākt, lai līdz 2010. gadam visi mopēdu un motociklu vadītāji brauktu ar ķiverēm galvā, bet automašīnās vestie bērni atrastos speciālos sēdeklīšos. Nezinu, ko savās atskaitēs raksta par programmu atbildīgie. Taču realitātē nav ar ko lepoties.
Situāciju zināmā veidā paskaidrojošs ir programmas 7. uzdevums: “Veicināt sabiedrības iesaistīšanu ceļu satiksmes drošības problēmu risināšanā.” Mērķis, protams, cēls. Tikai pagaidām gandrīz šķiet, ka krusti uz ceļiem vairojas, “pateicoties” lielai sabiedrības daļai, kas braukšanu ar satiksmes noteikumu neievērošanas un reibuma izkapti azotē turpina uzskatīt par pašsaprotamu.
