Monika Zīle: Diez, varas plauktos ir kaut aptuveni plāni mūsu dzīvei pēc pandēmijas? 41
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Prātojumos esam drosmīgi lauvas, taču kļūstam neizlēmīgi un bailīgi zaķpastalas, tiklīdz jāsāk reāli darboties.” Tukidīds, sengrieķu vēsturnieks
Vairs neskatos ziņu raidījumus televīzijā, jo tur viss tikai par pandēmiju, – to pēdējā laikā dzird sakām arvien biežāk. Pārāk ilgi aizkavējies ļaunais vīruss, atņemdams pierasto dzīves ritmu, ļaudis pamatīgi nomocījis fiziski un izsmēlis emocionāli.
Bet neba jau Covid-19 veltītos tālrādes sižetus to autori veido kāda sava sadistiska prieka pēc: sabiedrībai nepieciešama aktuāla informācija par situāciju. Diemžēl joprojām jārēķinās ar sērgas diktētajiem spaidiem. Katra jauna diena mēdz atnest nejaukus pārsteigumus, kuru dēļ cilvēkiem jāsvītro labi nodomi un sagrūst šķietami drošas ieceres.
Liekas, ir piepildījies palaikam skanējušais ideālistu aicinājums dzīvot tikai tagadnes mirklī, bet, izrādās, tāda realitāte nemaz nav patīkama. Drīzāk murgaina, satrauc un biedē. Šīs sajūtas atspoguļojas arī sociālo tīklu ierakstos par ilgām pēc normālās paredzamās ikdienas, bet jo zīmīgi šķiet valdības virzienā raidītie jautājumi: diez, varas plauktos ir kaut aptuveni plāni mūsu dzīvei pēc pandēmijas?
Lai cik neskaidra šobrīd nākotnes perspektīva, cilvēkiem tomēr gribas domāt, ka tur, aiz pagaidām biezējošās miglas, nav pavisam tukšs lauks, bet vismaz dažu būvju pamatu aprises. Vīrusa uzbrukuma pirmajā pusgadā ar Izglītības ministrijas starpniecību organizēto piecus miljonus eiro vērto pētījumu, kam it kā vajadzēja iezīmēt atbalsta punktus dzīvei pēc Covid-19, nav jēgas pieminēt.
Lielā nauda aizgājusi skurstenī, un no gaismā izsprukušajiem atklājumiem varbūt noder vienīgi Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) pārtikas tehnologu ieteikums pupiņu viras pagatavošanai.
Jāteic, sabiedrība jau pagurusi meklēt augšminētā un citu līdzīgu pētījumu lietderību, jo daudz aktuālāks kļūst jautājums: vai nākotnē varēsim atļauties nopirkt izejvielas pat visplānākajai zupiņai? Vai šobrīd nestabilajās nozarēs rīt cilvēkiem būs darbs?
Ar kādu jomu norietu vai attīstību jārēķinās ģimenēm, bērnus skolojot? Vaicājumu rinda izstieptos garumgara, jo sabiedrības vairākums, par spīti tagadnes situācijai, grib lūkoties nākotnē. Bet, lai cilvēks daudzmaz ko plānotu, viņam jāzina valdības soļi, kas vienmēr ietekmē indivīda nodomus.
Nu, kad pandēmijai piebiedrojusies enerģētikas krīze, ir nepieciešamas vismaz dažas valsts ilgtermiņa attīstības plāna vadlīnijas. Lai gan šobrīd grūti paredzēt vīrusa mestās cilpas un tā izdzišanu vai palikšanu, nedaudz pierimstot, valdībai ikdienas ugunsgrēku dzēšanas starpbrīžos jāatrod laiks un politiskā griba, izlemjot savu stratēģiju Eiropā nospraustajiem mērķiem.
Piemēram, nevienlīdzības mazināšanai sabiedrībā un Zaļā kursa īstenošanai. Par abiem mērķiem valdošās koalīcijas politiķi, Ministru prezidentu ieskaitot, runā daudz, bet lielākoties mākoņu stumšanas un gaisa trīcināšanas modē.
Šīs nekonkrētās vāvuļošanas klausoties, nāk prātā Anglijas karalienes Elizabetes II vīrs, nelaiķis Edinburgas hercogs princis Filips, kurš kādās viesībās nav izturējis ieilgušo protokola ceremoniju, paziņodams: “Pie velna to viesu sasēdināšanas plānu – pasniedziet beidzot vakariņas, man gribas ēst!”
