Monika Zīle: Demogrāfijas melnā bedre 1
“Vecāku neapzinīgums mēdz ļoti skarbi atbalsoties viņu bērnu likteņos.”
Anatols Franss
Pagājušajā gadā Uzturlīdzekļu garantijas fonds (UGF) šķīries no 49,6 miljoniem eiro, nodrošinot iztikas līdzekļus 44736 bērniem, kuru vecāki nepilda savus pienākumus. Viņu skaits kopš UGF izveides 2004. gada augustā diemžēl turpina augt un, jau pie 40 tūkstošu robežas svārstoties, spiež aizdomāties par līdz šim īstenotās demogrāfijas politikas greizumu.
Proti, veltījot galveno uzmanību dzimstības palielināšanai un piešķirot vairāk līdzekļu ģimeņu atbalstam, – kas, bez šaubām, ir slavējami, – novārtā palikusi vecāku pienākumu stiprināšanas joma.
Mātes dienu aizkustinošie koncertiņi un Tēva dienas pasākumi galvaspilsētas centrā patiesībā ir izklaides kalendāra sastāvdaļa un ķeksītis birokrātiskās atskaitēs par jebkādu mistisku ieguldījumu sabiedrības interesēs.
Realitātē mums ir melna bedre, kam demogrāfijas veicināšanai atvēlēto līdzekļu turētāji izvēlas lūkoties pāri. Acīmredzot lai pēc iespējas ilgāk izvairītos no secinājuma, ka sabiedrības kvalitatīva atražošana nav iespējama, pastāvot tik lielam skaitam bērnu, kuriem svešs pilnvērtīgs vecāku gādīgums. Apmēram veselas divas lielas pilsētas, teiksim, Jēkabpils un Valmiera, ja iztēlojamies šos visjaunākās paaudzes pārstāvjus izmitinātus vienkop. Protams, nav runa par nolemtības zīmogu, kas ar UGF atbalstu augošajiem traucētu iegūt izglītību un profesiju un sasniegt dižus mērķus.
Tomēr katram sociālajam darbiniekam krājumā ir skumji stāsti par savu vietu dzīvē neatradušiem jauniešiem, kuru audzināšanā viens no vecākiem nav piedalījies, bet otrs izsīcis cīņā ar ikdienišķās sadzīves problēmām. Vēl skaudrāks ir šo stāstu turpinājums par to, kā jaunie cilvēki veido ģimeni pēc tuvplānā skatītā modeļa, kur bērnu uzturēšanas pienākums bijis nepazīstams jēdziens.
Tie pērn alimentu nemaksātāju vietā iztērētie gandrīz 50 un šogad maijā 4,5 miljoni eiro nav paradīzes kokos sašķīta, bet nodokļu maksātāju nauda.
Ko liegties, daļēji arī cena sabiedrības tolerancei pret savus bērnus likteņa ziņā pametušajiem. Pastāvot dažādiem tiesību rīkiem, kuri spiež uzturlīdzekļu nemaksātājus pildīt saistības un segt parādu valstij, alimentbēgļi joprojām ir iecienīti uzņēmumos, kas labprāt izmanto neuzskaitītu darbaspēku un norēķinās “bez papīriem”.
Daļa šādu vecāku, lielākoties tēvi, aizceļo pāri robežai, apgrūtinot parāda piedziņu. Kaut gan šī gada piecos mēnešos regresa kārtībā valsts atguvusi 4,6 miljonus eiro jeb par 69 procentiem vairāk nekā pērn tādā pašā periodā, nelolosim ilūzijas, ka visi kopš UGF dibināšanas sākuma neapzinīgo vecāku vietā izmaksātie daudzie miljoni atgriezīsies.
Tāpat nelolosim ilūzijas, ka šo bedri laika gaitā veiksies aizbērt ar gudriem vai tautasdziesmu aizdarītiem naiviem priekšlasījumiem par latviskajām vērtībām, tikumiem utt. Kaut ko vērā ņemamu varbūt spētu lietišķi sakņota ģimenes mācība jaunās kompetenču izglītības ietvaros. Pie noteikuma, ka savu artaviņu šādas programmas izveidošanai atvēlēs demogrāfijas veicināšanas līdzekļu apsaimniekotāji.
