Monika Zīle: “Cilvēku neziņas, bažu un izmisuma spogulis ir sociālie tīkli, un, tuvojoties 1. oktobrim, domu apmaiņa par vēlēšanām tajos likumsakarīga” 32
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Nav obligāti jābūt pravietim, lai sajustu briesmu tuvošanos.” Frīdrihs Augusts fon Hajeks, austriešu/britu ekonomists un politikas filozofs
Komunikācija ar sabiedrību jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas bijusi mūsu valdību vājā vieta, bet šobrīd, liekas, tur sasniegts kaut kāds nulles punkts.
Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība”) nesenā audience tālrādes ekrānā drīzāk bija baumu par viņa bezvēsts prombūtni atspēkojums, nevis nopietna stratēģijas plāna apstiprinājums.
Vai tiešām visas citas amatpersonas, kuru pienākums šobrīd ar lietišķas informācijas līdzekļiem stiprināt cilvēkos ticību valdības prasmei izstūrēt valsts laivu cauri enerģētiskās krīzes bangām, ir iegādājušās mistisko Zālamana gredzenu un ļaujas tur ierakstītā “Arī šis paies!” atslābinošajai ietekmei Latvijas ozolu vai dienvidu palmu ēnā?…
Atkārtojas Covid-19 uzbrukuma sākumā pieredzētais: no sava redzesleņķa par situāciju runā daži aktīvākie Saeimas deputāti, jomu ierēdņi, obligāti galvaspilsētas mērs un kritiska viedokļa pieckapeiku iemet pašvaldību vadītāji.
Palaikam tīrā diezgan tukšu valodu bābele, pilna mīklu un satraukumu vairojošu pretrunu, bez galvenā kodola un izsmeļošām atbildēm.
Kamēr viens resors dižojas ar gāzes krājumu pārpilnību, cits dimdina trauksmes zvanus un pareģo visiem ziemā nosalšanu kā sniega kupenā izmestiem circeņiem. Tad kā ir patiesībā? Vakarā cilvēks noklausās optimistisku solījumu par valdības atbalsta plecu enerģētiskajā nestundā un aizmieg gandrīz laimīgs.
Bet pamodies viņš uzzina: tas bijis vien kārtējais priekšlikums, un vēl nav izlemts, kurš dabūs valdības pīrādziņu. Trūkst viena informācijas centra par enerģētiskajā krīzē aktuālo – ar skaidrām atbildēm un pieņemto lēmumu pamatošanu, un šim nolūkam kārtējais “vakcinācijas birojs” nav jādibina. Komunikācijas speciālistu valdībai pietiek. Pietrūkst viņu mērķtiecīgas koordinēšanas stratēģijas.
Cilvēku neziņas, bažu un izmisuma spogulis ir sociālie tīkli, un, tuvojoties 1. oktobrim, domu apmaiņa par vēlēšanām tajos likumsakarīga.
Grupu stihiskajos disputos šķind uzskatu zobeni un nereti izlaužas emocionālā agresija. Bet visvairāk satrauc tas, ka vairojas domubiedri viedoklim “nav jēgas balsot, jo nekas jau tāpat nemainās”.
Sava galvenā pilsoņa pienākuma ignorēšana Latvijā diemžēl jau modes lieta, un viens no iemesliem ir valdības komunikācijas trūkumi.
Bet visiem, kuri plāno 1. oktobrī mest līkumu balsošanas urnām, derētu palasīt, teiksim, partijas “Progresīvie” 14. Saeimas deputātu kandidātu ierakstus.
Lai gan no šī politiskā spēka tribīnes patlaban neskan pirms Rīgas domes vēlēšanām dzirdētās aktīvistu runas divvalodības un okupācijas pieminekļu aizsardzībai, tas vēl nenozīmē lielas izmaiņas “Progresīvo” mērķos.
Ja būtu citādi, Selma Levrence neapcerētu krievvalodīgu diskrimināciju – tā, viņasprāt, ir noklusēta, – bet Kristaps Melnis neizpaustos apcerēs par nepilsoņu “piedraudzēšanas” pasākumiem. Kaut arī tajos atklājas realitātes nepazīšana un studentam piedodams pieredzes trūkums, zemtekstā nolasāmas idejas karogā, ar kuru “Progresīvie” ienāks Saeimā.
“Tik daudz ērmu, kā šogad pieteikušies uz 14. Saeimu, atjaunotās Latvijā vēsturē, liekas, vēl nav bijis,” aktīvs tvitera lietotājs komentē 26 bezdarbnieku atrašanos “Tautas varas spēka” sarakstos.
Bijušā iekšlietu ministra Sandra Ģirģena vadītās “Republikas” kandidātu sastāvs liekas prestižāks. Taču viena individuālo kampaņu uzsākušā publiskais aicinājums par viņu balsot atgādina rakstību nesen apguvuša pirmsskolēna ielūgumu uz dzimšanas dienas svinībām – ar astoņām elementārām kļūdām īsajā uzsaukumā ir savdabīgs “Republikas” intelektualitātes tests: “(..)
Tapēc ar jauniem spēkiem tik uz priekšu. Es noticēju noticiet arī jūs. Ekaloģiski droša izvēle!!! Mans kanditāta numurs ir 13. (..)”
Vēlēšanas masveidā ignorējot, ir visas izredzes 14. Saeimā atkal satikt dedzīgo kristietības aizstāvi un pie daudzu partiju galda pamielojušos Jūliju Stepaņenko, kura no krievietes (tā rakstīts viņas biogrāfijā “Vikipēdijā”) nu pārtapusi ukrainietē “Suverēnās varas” sarakstā.
Kas zina, 14. Saeimā būs arī “plakanās zemes” deputātu frakcija.
